Viena no vakar Rīgā notikušās starptautiskās konferences Fiskālās disciplīnas likums: pirmie trīs gadi un nākotnes perspektīvas tēmām bija: cik sabiedrība vispār interesējas par valsts budžeta politiku, kādas ir zināšanas par to un ekonomiskajām kopsakarībām vispār.
Tālākais ir autora piedāvātais redzējums konferences dalībniekiem tēžu formā.
Pirmkārt, Latvijas sabiedrības intereses un zināšanu līmenis nav nedz būtiski labāks, nedz sliktāks par to, kāds novērojams citās Rietumu valstīs. Iespējams, atsevišķās pozīcijās pat labāks, jo, kā saka, dzīve spiež mazliet vairāk sekot līdzi notikumiem, nekā tas jādara indivīdiem valstīs ar augstāku labklājības līmeni un prognozējamību. No šī viedokļa ievērības cienīga ir publikācija The Economist šīs nedēļas numurā, kas norāda, ka attīstītajās valstīs līmenis ir, pieklājīgi sakot, viduvējs (brīnišķīgs, lai gan ar ekonomiku tieši nesaistīts piemērs - lielākā daļa aptaujāto britu uzskata, ka musulmaņu īpatsvars valstī esot apmēram 24%, lai gan patiesībā ir piecas reizes mazāks).
Otrkārt, ja mēs tomēr pieņemam, ka ļaudis Latvijā ir pārāk distancējušies no ekonomikas tēmām un to skaitā gatavi akceptēt lielākus budžeta tēriņus, pat ja tas nozīmē lielāku valsts parādu, kādi varētu būt šādas attieksmes iemesli? Daži pieņēmumi.
Pirmais. Lai cik neganti mēs izrunātos par Briseli un Eiropas Savienību kopumā, pieļauju, daudzi tomēr paļaujas, ka simboliskā Brisele, ja mūsu virsaiši sāks pilnīgi aplamu budžeta politiku, tos «noliks pie vietas». Un vispār - sliktākajā gadījumā aizdos naudu, postā jau neļaus aiziet. Otrais. Ņemot vērā, ka liela daļa sabiedrības neuzticas politiķiem un valstij kopumā, kāpēc lai uzticību baudītu tās pašas varas apgalvojumi par makroekonomiskiem rādītājiem un no tiem izrietošiem lēmumiem? Trešais. Dažādu faktoru (sākot ar patēriņa kultūras vizuālajām izpausmēm, beidzot ar mitoloģizētajiem priekšstatiem par globālo kapitālismu) ietekmē daudziem indivīdiem ir intuitīva sajūta, ka vispār jau naudas mūsdienu pasaulē ir bezjēgā daudz, tikai tā netiek taisnīgi sadalīta. Savukārt, ja naudas ir daudz, fokuss ir uz to, ka mūsu kūkas gabals ir nepamatoti mazs, ka patiesībā mēs varam tērēt vairāk, tikai jāuzsit dūre uz galda (kaut jau pieminētajā Briselē), lai saņemtu lielāku. Kāpēc citi var, mēs ne? Ceturtais. Cilvēkam vispār psiholoģiskā komforta un rīcībspējas saglabāšanai ir nepieciešams izstumt no atmiņas traumatiskas pieredzes epizodes. No šī viedokļa nav jābrīnās, ka samērā nesen piedzīvotie periodi Latvijā ar patiešām augstu inflāciju vairs nedarbojas kā neapdomīgu tērēšanu piebremzējoši pieredzes elementi.