Nākamā prezidenta vārdu uzzināsim drīz - maija beigās vai jūnija sākumā -, tāpēc kandidātu pieteikumi birst kā no pārpilnības raga, pat puslīdz kompetentos procesa vērotājos radot apjukumu, nemaz nerunājot par tiem, kam sekošana politikai nav psihomazohistiska ikdienas aizraušanās.
Kāds par kandidātu kļūst, pats piesakoties, cits tiek piesaukts kuluāros, vēl vienu otru par atbilstošu sauc partijas biedri, un ir arī tādi, kas savu kandidēšanu «neizslēdz nosaukšanas gadījumā». Tad vēl ir «profesionālo prezidenta amata kandidātu» liste, kas tiek piesaukta ne pirmo reizi. Savukārt šķietami nopietnākie ir koalīcijas partiju dūžu piesauktie un oficiāli nosauktie, un tos vieno absolūta saprāta skaidrība par to, ka ievēlēšana nav iespējama, kā arī spēja neapvainoties uz politiskajiem brāļiem un māsām par šķietami augsto novērtējumu un vēlāk sekojošo neievēlēšanu. Formulējumi un apzīmējumi «prezidenta amata kandidātu» statusam ir gana dažādi.
Notiekošais ir Latvijas politiskās sistēmas realitāte, kas jāpieņem kā pašsaprotams, neizbēgams teātris - politiskā elite spēlē sabiedriskās domas uzklausīšanas spēli, bet aktīvākie viedokļu līderi pašsuģestējoši runā par kritērijiem, vajadzībām, prezidentam nepieciešamajām īpašībām. Visiem būs vieglāk, ja mēnesi pirms prezidenta vēlēšanām šādu «tingeltangeli» uztversim tikpat pašsaprotami kā sastrēgumu centrā darbdienas pievakarē. Turklāt šis virzīšanas un pašizvirzīšanas process dažkārt ir aizraujošs ar to, ka ļauj iepazīt dažus sabiedrībā pazīstamus ļaudis no gana interesantiem skatpunktiem.
Tas, ka prezidenta vēlēšanām parlamentā sekosim kā tādam burvju mākslinieka šovam, gaidot, kādas krāsas trusis tiks izvilkts no cilindra, ir skaidrs. Tā vēsturiski ir bijis, un nav ne mazākā pamata domāt, kā tā nebūs. Prezidenta izvēle bija, ir un būs elites politdarījums, tas ir pašreizējā politiskajā sistēmā kodēts nosacījums.
Taču uzvārdu saukšanas maratons šoreiz ģeopolitikas kontekstā vairāk nekā citkārt liek aizdomāties par ko citu - mūsu politisko rezerves soliņu un tā kvalitāti. Līdz šim par šo jautājumu bieži runāts partiju iekšienē, meklējot ministru amatiem atbilstošus kandidātus, taču šis pavasaris bēdīgo ainu paplašina citā mērogā. Cik no nosauktajiem ir tādu, kas, izsakoties kāda zināma uzņēmēja vārdiem, ir spējīgi runāt «vienā acu augstumā» ar Merkeli, Kemeronu vai Obamu? Cik ir tādu, kuri ar personisko harismu, personības lielumu ir spējīgi dot impulsu jelkādām pārmaiņām? Izglītībā, veselībā vai specdienestu reformēšanā. Baidos, ka vienas rokas pirkstu būs krietni par daudz, lai uzskaitītu.