Apzīmējumi, kurus izvēlējušies žurnālisti budžeta pieņemšanas procesam parlamentā, liekas mazliet neprecīzi. «Saeima lemj par to, kā dzīvosim nākamgad» un variācijas. Proti, lai cik krāšņas būtu debates ap un par budžetu, lai cik ievērojamas Latvijas mērogam liekas summas, valsts budžeta lomu nevajadzētu pārspīlēt. Piemēram, privātajā sektorā nodarbinātos skar ar budžetu saistītas izmaiņas nodokļu likmēs, savukārt tas, vai un cik palielinās finansējums publiskajam sektoram, jau mazāk. Un te nav negatīva zemteksta, drīzāk otrādi - Latvijā, par laimi, valsts pārdala salīdzinoši nelielu ekonomikas «pīrāga» daļu.
Taču budžeta debašu nozīme valsts un pilsoņu attiecību kontekstā patiesi ir liela, vairāk gan saistībā nevis ar pašu budžetu, cik to, kā deputāti (mūsu nosacīti politiskā elite) redz dzīvi vispār. Runa ir par Saeimas pieņemtajiem grozījumiem likumā Par nodokļiem un nodevām, kas būtiski palielina uzņēmumu valdes locekļu atbildību par to, cik veiksmīgi un kārtīgi uzņēmums maksā nodokļus.
Par pamatu tālākām pārdomām ņemsim grozījumu pretinieku argumentu, ka izmaiņas nav draudzīgas uzņēmējiem. Grozījumu atbalstītāju pretarguments šajā un līdzīgos gadījumos ir apmēram tāds: godīgiem pilsoņiem taču nav pamata uztraukties, pat ja regulējums un sankcijas kļūst ievērojami stingrākas. Jo (ja) viņi taču ir godīgi. Pareizi - ja es kā riteņbraucējs zinu, ka dzērumā nebraucu, mani neuztrauc, ja valsts palielina sodu par šādu cūcību. Nianse tā, ka mana un ceļu policista sarunā dzēruma fakts noskaidrosies dažu minūšu laikā, savukārt uzņēmēju attiecībās ar kontrolējošām institūcijām nereti valda modelis «pierādi, ka neesi kamielis». Elite ar frāzi «godīgajiem taču nav jābaidās!» demonstrē, delikāti izsakoties, rožainu priekšstatu par to, kāds ir plašā nozīmē administratīvais slogs uzņēmējiem Latvijā.
Te runa arī par vārdos grūti aprakstāmu vispārēju izpratni par indivīda un valsts attiecībām. Proti, nevis indivīdam vajadzētu sevi mierināt ar domu, ka gan jau (varbūt) valsts būs tik saprātīga, ka netīšām viņam nepārbrauks ar ceļa rulli, bet vajadzētu būt otrādi - valsts bez atgādināšanas un iebildumiem pati zina, ka nedrīkst indivīdu, piedodiet, čakarēt, ja nav skaidru pierādījumu noziegumam pret valsti. Diemžēl Latvijā, ja atļauts poētisks pārspīlējums, situācija ir kā pastāstā no reliģisko karu laikiem - sitiet nost visus, gan jau Dievs Tas Kungs pats sašķiros, pa burzmu nepamatoti noslaktētie tiks atalgoti ar ātrāku nonākšanu paradīzē.
Nē, nu var arī tā, bet tad nerunāsim par Latviju kā liberālu valsti.