Emigrācija nav tikai ekskluzīva Latvijas problēma, un, lai ko par latviešu tautas izmiršanas draudiem un citām baisām nākotnes likstām teiktu demogrāfi un eksperti, ar to sastopas ja ne lielākā daļa, tad katrā ziņā ļoti daudzas Eiropas valstis. Piemēram, citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, krīzes skarto Portugāli, labākas dzīves meklējumos katru dienu pamet vidēji 85 cilvēki, tas skaitliski (tiesa, nevis procentuāli) ir vairāk nekā Latvijā (mums šis cipars pērn bija 63), taču par to, ka pēc dažiem gadu desmitiem no Portugāles būs palikusi tikai čaula, neviens kaut kā negaužas. Gluži pretēji - portugāļi emigrāciju uztver kā iespēju. Jo lielākā daļa bez darba palikušo aizbraucēju nebūt nedodas uz Angliju un Īriju tīrīt tualetes vai lasīt zemenes. Viņi dodas pirmām kārtām uz Angolu un Mozambiku, nedaudz retāk uz Brazīliju, lai strādātu kvalificētu darbu, uzsāktu savu biznesu un ievērojami paplašinātu redzesloku. Jā, protams, viņiem ir vieglāk, jo Angola un Mozambika ir bijušās Portugāles kolonijas un arī Brazīlija ir portugāliski runājoša valsts.
Taču lietas būtību tas nemaina, tajā pašā Āfrikā ir arī pietiekami liels daudzums angliski runājošu valstu (un šo valodu lietotāja līmenī acīmredzot taču prot arī tie, kuri dodas uz Britu salām) un strādāt griboši cilvēki ar puslīdz labu izglītību un atbilstošām prasmēm tur tiek sagaidīti ar atplestām rokām. Tieši tāpat kā uzņēmēji.
Āfrikā lietas šobrīd uz augšu iet ļoti straujiem soļiem, un, līdzīgi kā mums deviņdesmitajos, ir vajadzīgs viss. Turklāt, aizbraucot strādāt uz turieni, cilvēks saglabās vai pat paaugstinās savu sociālo stāvokli, skolotājam nebūs jākļūst par melnstrādnieku, kas tādā Anglijā nospiedošā vairākumā gadījumu tomēr nebūs iespējams un atbraucējam visbiežāk ceļš pa kāpnēm būs jāsāk no pašas apakšas. Vienlaikus tas, protams, neizslēdz iespēju strādāt arī mazkvalificētu darbu, un tajā pašā Mozambikā, ostas pilsētā Beirā redzēju ražotnē pie virpām stāvošus portugāļu viesstrādniekus.
Es, protams, nesaku, ka visiem tagad masveidā jādodas strādāt uz Āfriku. Taču nedaudz paplašināt savu apgūstamo valstu diapazonu bez darba palikušiem vai finanšu grūtībās nonākušiem latviešiem noteikti nenāktu par sliktu. Arī ES attīstības komisārs Andris Piebalgs uzsver, ka Āfrika ir Latvijas iedzīvotāju līdz šim neapgūta visu iespēju vieta un dzīves līmenis, ko var piedāvāt lielākās melnā kontinenta pilsētas, nebūt nav slikts. Skaidrs, ka valsts atšķiras no valsts, šur tur ir labāk, šur tur sliktāk, bet uz tādām vietām kā Somālija vai šīsdienas Mali droši vien labāk neskatīties. Taču liela daļa Āfrikas valstu bez darba palikušam, bet kādus mērķus dzīvē lolojošam cilvēkam ir lieliska vieta. Tikai jāsaņem drosme un jādodas pretī iespējām.