Soļojot pa dzīvi, skats kļūst gaišāks. Pagaist senās draudzības saites. Domāju - kā tagad es gribētu atzīmēt savu dzimšanas dienu?
Vispirms jau no rīta gribu pateikties Sargeņģelim, kas nenoguris mani ir vadījis un modri sargājis no briesmām un klupieniem. Viņa klātesamību es jūtu vienmēr. Gribu pateikties vecākiem, ka viņi mīlestībā man devuši dzīvību. Īstenībā šī diena ir viņu svētki, manu nopelnu te nav. Es varu būt pateicīga savai māmuļai, ka mani mācījusi ticēt labajam, saviem skolotājiem, kuri devuši ne tikai zināšanas, bet arī mācījuši vienmēr domāt, šaubīties, meklēt atbildes.
Ja izdosies, gribētu pabūt kapsētā, nolikt māmuļas mīļākos ziedus - hiacintes vai frēzijas, palūgt piedošanu par neizdarīto un aplam darīto. Stāstīt jau nav daudz ko, viņas acis mani redz un pavada vienmēr. Tad ar māmuļas svētību došos tālāk.
Gribētu šai dienā atlicināt nedaudz laika, lai nopurinātu putekļus no piemiņas lietiņām. Grāmatas, kastītes, mapes, pārdzīvojušas mitrumu un salu, vilktas līdzi no vienas mājas uz otru, īsti vēl nevar atrast savu vietu. Tā ir piesaiste pagātnei, bet nevaru un nevaru zem tās pavilkt svītru. Senioru Dienā lasītais un ar tekstu no Kārenas Kingstones Kā atbrīvoties no krāmiem pastiprinātais padoms nelīdz. Katra lietiņa ir ar savu stāstu, savu vēstījumu.
Nu, piemēram, mans pamatskolas albumiņš. Visām meitenēm tāds bija, klases biedri un skolotāji tur par piemiņu ierakstīja kādu pantiņu, kaut ko uzzīmēja. Klases labākais zīmētājs, vēlāk arhitekts Kārlis Alksnis man atstājis ierakstu kopā ar plaukstošu bērzu: «Ja gribi, lai vienmēr ir pavasars, tad esi pats pirmais saulesstars.» Autoru nezinu, bet paldies Kārlim par to!
Pārcilājot vecās fotogrāfijas un mīļlietiņas, iestājas miers un līdzsvars. Ilgi ļauties atmiņām neiznāks, jāatbild būs apsveicējiem. Ja vēlējuma vārdi ir patiesi un nāk no sirds, tas ir spēcinājums tālākgājienam.
Ja man vaicātu, ko uzdāvināt, es vēlētos eņģelīti. Mana eņģeļu armija labprāt pieņemtu savā pulkā vēl kādu. Tomēr labāk, nekā saņemt dāvanas, šai dienā man gribētos dot no sevis citiem, izdarīt kādam ko ļoti vajadzīgu, labu. Tas viss jau atnāks atpakaļ, ne vienmēr materiālā veidā.
Gribētos sapulcēt pie klāta galda savus kādreizējos mīļos kolēģus, sniegt viņiem priecīgus atkalredzēšanās mirkļus. Ne visiem viņiem tagad klājas viegli. Redzu, kā viņi ierodas - samulsuši, smaidīgi. Drīz tiks aizmirstas grumbas un sāpošie kauli, un visi ienirsim laika upē pirms 30 vai 40 gadiem.
Kāpt uz augšu nav viegli, arī, ja tās ir gadu kāpnes. Un tad ir labi, ja tev pretī pasniedz roku, pietur, atbalsta.