Ja skatāmies prognozes, vēl dažus gadus kritums turpināsies, turklāt mūsu universitātes veiktie tirgus pētījumi liecina, ka arvien pieaug to jauniešu skaits, kuri plāno studēt ārvalstīs, bet tādas tendences skar visu Eiropu. Šogad augstākās izglītības tirgus vēl spilgtāk nekā pērn parādīs, kuras augstskolas ir dzīvotspējīgākās. Ātri atrisināt demogrāfiskās bedres radītās sekas augstākajā izglītībā nav iespējams, tam bija jāgatavojas ļoti savlaicīgi - jāstrādā pie programmu kvalitātes. Tas nozīmē darba tirgum un mūsdienu pasaules problēmām atbilstošu studiju programmu saturu, modernas apmācību tehnoloģijas, starptautisko sadarbību, vieslektorus, modernas studiju telpas. Arī jāveido ciešāka sadarbība un komunikācija starp augstskolām - starpdisciplināras un starpnozaru programmas - un, protams, jāturpina specializācija. Vismaz ar tādiem valsts finanšu resursiem, kādi pašreiz pieejami, tas ir racionālākais risinājums. Par RSU esmu drošs, ka mums studenti būs, jo atšķirībā no citiem šajos gados mums regulāri ir izdevies aizpildīt visas valsts budžeta vietas, turklāt sociālajās zinātnēs, kurās RSU nav neviena valsts budžeta vieta, pieprasījums ir augsts. Protams, būtisks atsvars demogrāfiskajam kritumam ir ārvalstu studenti. Tātad - kvalitāte, sadarbība, starptautiskums.
Daudz tiek runāts arī par izglītības pakalpojuma eksportu, kas varētu kompensēt kritumu vietējā tirgū. Bet, kā jau vienmēr, viegli jau pamācīt, attiecīgi - kā reāli veicas šajā virzienā, jo arī augstākajā izglītībā globālā konkurence ir sīva. Kādas ir mūsu priekšrocības? Krievu valodas prasmes kā vilinājums attiecīgā reģiona jauniešiem? Nav slikti, bet kā ar rietumu virzienu?
RSU rietumu virziens pastāv jau vairāk nekā 20 gadu. Īpašs uzrāviens ārvalstu studentu piesaistē no Rietumeiropas valstīm sākās līdz ar Latvijas iestāšanos ES. No dažiem desmitiem Šrilankas un Libānas studentu esam izauguši līdz 1100 studējošajiem, no kuriem teju 95 procenti ir Eiropas valstu studenti, bet kopumā RSU studenti pārstāv vairāk nekā 25 pasaules valstis. Latvijas augstākā izglītība no pievienošanās ES ir viens no lielākajiem ieguvējiem, un RSU ir viens no tās spilgtākajiem veiksmes stāstiem. Mūsu priekšrocības ir labas un laikmetam atbilstošas studiju programmas par Eiropā konkurētspējīgu cenu, kā arī ģeogrāfiskais novietojums un vairāku valodu zināšanas. Mūsu universitāte piedāvā studijas tikai divās valodās - latviešu un angļu. Par krievu valodu neesam domājuši, jo, pirmkārt, to liedz likumdošana, bet, otrkārt, tas prasītu lielus ieguldījumus - mācību literatūru, pasniedzējus -, turklāt pieprasījums pēc studijām krievu valodā mūsu augstskolā patiesībā nepastāv. Arī bijušo NVS un Āzijas valstu studenti vēlas studēt angļu valodā, piemēram, kazahi, azerbaidžāņi. Ja viņi vēlas iegūt ES diplomu, krievu valoda nav viņu interesēs - darba tirgus ES, ASV vai pat Āzijā taču lielākoties ir angļu valodā.
Un kas traucē izglītības eksporta attīstīšanā?
Pieprasījums pēc RSU studiju programmām ir liels, bet mūsu kapacitātei ir robeža. Ja gribam augt straujāk, jāpiesaista jaunie pasniedzēji ar doktora grādu. Nepieciešams ES finansējums, lai attīstītu studiju infrastruktūru un būvētu jaunas kopmītnes. Svarīgs ir arī RSU klīnikas jautājums - lai tā būtu ar RSU kvalitātes zīmi. Nākotnē vēlamies veidot ciešāku integrāciju ar Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Šāda apvienība Latvijā veidotu reālu medicīnas un veselības aprūpes ekselences centru. Šobrīd mūsu ārvalstu studenti gadā Latvijas tautsaimniecībai dod ap 30 miljoniem eiro, un piecos gados tie jau būtu 150 līdz 200 miljonu - tēriņos par sadzīvi, transportu, pārtiku -, taču valsts izpratne par augstskolu vajadzībām eksporta atbalstam ne vienmēr ir pārliecinoša. Viennozīmīgi arī izglītība ir jāattīsta par Latvijas eksporta nozari, lai tā varētu saņemt valsts atbalstu eksporta veicināšanai. Katrā ziņā augstskolām ir jāanalizē pieprasījums un jāpiedāvā starptautiski pievilcīgas programmas, kurās tikai Latvijas speciālisti ir unikāli. Mūsu gadījumā tā ir medicīna.
Latvijas augstskolu iekšējā vidē sāpīga tēma ir studiju programmu dublēšanās. Vieni teiks, ka tas tikai veicina konkurenci, proti, tas ir labi, citu vērtējums būs tieši pretējs. Kāds ir jūsu skatījums?
Konkurence kopumā ir pozitīva iezīme, taču tik nelielā valstī kā Latvija ir būtiski izvērtēt, kurās studiju jomās šī konkurence ir adekvāts līdzeklis kvalitātes noturēšanai. Ir studiju jomas, kuras prasa nopietnus ieguldījumus studiju infrastruktūrā - vairākus desmitus miljonus eiro -, piemēram, inženierzinātnes, medicīna, stomatoloģija. Ja valsts ir gatava atbalstīt vai vismaz neiebilst pret dārgu un ilgtermiņā lielus resursus prasošu programmu dublēšanu, tas, manuprāt, nav pareizi. Piemēram, tikko izveidota otra zobārstniecības programma. Valstij šobrīd nav tik daudz līdzekļu, tāpēc esošie būtu jānovirza konkrēto jomu specializētajām augstskolām. Var jau teikt, ka tie ir privātie līdzekļi, ko iegulda otras programmas izveidē, bet agri vai vēlu tie beigsies, un, ja programmu vēlas izveidot par konkurētspējīgu Rietumeiropā, būs jāsāk tērēt valsts nauda. Mums, lai izveidotu Ziemeļeiropā modernāko stomatoloģijas fakultāti, bija nepieciešami divdesmit gadu un pašu pelnītie desmit miljonu eiro, turklāt zobārstniecība ir stingri reglamentēta profesija, kuras standartus nosaka ES, kas tad arī teiks gala vārdu par šo programmu dublēšanos un kvalitāti. Piemēram, sociālajās zinātnēs šāda problēma nepastāv, jo pietiek ar auditoriju, pasniedzēju, studiju literatūru. Iespējams, programmās, kuru speciālisti valstij ir vitāli nepieciešami, dublēšanās ir pieļaujama, piemēram, IT jomā.
Ja runā par izglītības sistēmu kopumā - bet tas, protams, attiecas arī uz augstskolām -, ir pārmetums, ka, tā teikt, piedāvājums īsti neatbilst darba tirgus pieprasījumam. Un tad parādās tēzes, ka augstskolām ciešāk jāsadarbojas ar konkrētās nozares uzņēmējiem kā pasūtītājiem. Droši vien pareizi, varbūt vēl kādi risinājumi, lai jaunietis vieglāk iekļautos darba tirgū? Izrunāt prognozes un vajadzības ar pašvaldībām?
Mēs jau sadarbojamies ar savas specializācijas industrijām - farmāciju, veselības aprūpi. Katrā ziņā augstskolās šo funkciju lielā mērā vajadzētu pildīt padomnieku konventam. Vismaz mūsu universitātes gadījumā tā ir. Tie ir dažādu nozaru līderi, kas palīdz augstskolai pieņemt stratēģiskos lēmumus programmu pielāgotībai darba tirgum. Arī katras studiju programmas vadītājam ir jābūt ieinteresētam meklēt sadarbību ar nozari. Jo kam tad viņš gatavo studentus, ja ne darba tirgum!? Protams, ne visas jomas ir cieši saistītas ar darba tirgu tautsaimniecības nozaru izpratnē. Te atbildība būtu jāuzņemas arī valsts augstskolu finansētājiem - būs jaunieši, kas vēlēsies kļūt par zinātniekiem. Kas viņiem ļaus saņemt pienācīgu atalgojumu? Izdarīt atklājumus, ko pēc tam varēs komercializēt? Arī sadarbība ar pašvaldībām ir viens risinājums. Piemēram, mēs tikko noslēdzām līgumus ar lielākajām Latvijas pilsētām - Rīgu un Daugavpili -, lai veicinātu jauno speciālistu piesaisti reģioniem un konkrētām pašvaldību slimnīcām un lai veidotu sadarbību ar jomām, kurās nepieciešami augstskolu prāti.
Mazliet vulgarizējot: ir tā, ka zinātniskā darbība notiek augstskolās vai ar augstskolām nesaistītos zinātniskos institūtos - kādas nu kurā valstī tradīcijas. Lai kā arī būtu, ja ņem vērā nacionālā budžeta finansējuma plānumu, zinātnes kopienai Latvijā ļoti svarīgs ir nākamais periods Eiropas Savienības finansējumā. Un, atvainojiet, bet ir sajūta, ka «labākajās» pašmāju tradīcijās ir sākusies kaut kāda iekšēja ecēšanās. Tātad - kāda ir aina jūsu skatījumā?
Tuvākajos gados tiks sadalīta ļoti liela Eiropas fondu nauda. Ņemot vērā minimālo valsts finansējumu, konkurence ir liela. Tiesa, šo rīvēšanos provocē ne vienmēr caurspīdīgie kritēriji un iepriekšējā perioda pieredze. Katrā ziņā naudas sadalē jāsaglabā pēctecība - jāturpina atbalstīt jau iesāktos infrastruktūras un cilvēkresursu projektus, to skaitā jauno doktorantu atbalsts. Plānojot nākotnes investīcijas zinātnē, ir jāņem vērā industrijas viedoklis, taču vēlētos, lai tiktu dota iespēja arī nozarēm, kuru ietekme uz tautsaimniecību un eksportspēju ir liela, bet kur pretī ir nevis industrijas, bet publiskais sektors, piemēram, veselības aprūpe, izglītība. Nākamajā periodā lielākam uzsvaram būtu jābūt tieši uz zinātnes un izglītības sasaisti, to strikti nenodalot.