Laurai Ikauniecei-Admidiņai divas sezonas neizdevās uzlabot savu 2012. gada Londonas olimpiādes rezultātu, kas bija atkārtots Latvijas rekords. Sportistes treneris Andis Austrups sarunā ar Dienu pirms šīs sezonas pieļāva iespēju jau nodot talantīgo sportisti cita speciālista rokās, ja arī trešajā gadā nebūs progresa. Lai pilnībā izārstētu potītes savainojumu, Laura izlaida arī ziemas sezonu, un pacietības augļi izrādījušies ļoti saldi.
Protams, Ikaunieces-Admidiņas panākumos liela nozīme ir gēniem. Mammai Vinetai Ikauniecei joprojām pieder Latvijas rekords 100, 200 un 400 metru skrējienos, savukārt tēvs Aivars Ikaunieks ir visu laiku ceturtais labākais Latvijas 110 metru barjerskrējējs. Tomēr pēc Pekinas bronzas īpaši gribētos uzteikt treneri Austrupu, kuram daudzi neticēja, jo Laura viņam ir pirmā pasaules līmeņa audzēkne. Pats startējis izturības distancēs, Andis no grāmatām un kolēģiem smēlās zināšanas tehniski sarežģītajās vieglatlētikas disciplīnās.
Īpaši svarīga loma bija prasmei atteikties no treniņprocesa forsēšanas, slodzes palielinot pakāpeniski. Tāpēc daudzi vieglatlētikas speciālisti ir vienisprātis, ka Ikauniece-Admidiņa ne tuvu nav sasniegusi savu spēju robežu. Turpinājumam vajadzētu sekot. Iespējams, jau Rio, lai gan puslīdz skaidrs, ka medaļas izcīnīšanai olimpiādē punktu summa būs vēl jāuzlabo.
Pekinā sasniegtie konkurentu rezultāti ir viela pārdomām mūsu vīriem šķēpmetējiem. Bet tā jau ir tēma citam rakstam.