Pirmās ziņas avīzē todien bija Raimonda Paula atkāpšanās no kultūras valsts ministra amata un Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina veiktā omonieša Sergeja Parfjonova apžēlošana, savukārt komentāru un viedokļu lapā Norvēģijas Stortinga deputāte no Konservatīvās partijas Ingrīda I. Villoke lielā rakstā Ja Norvēģija būtu bijusi Igaunijas vietā vaicāja, kā norvēģi būtu reaģējuši 1945. gadā, ja visi vācu kareivji no «Norvēģijas cietokšņa» būtu palikuši Norvēģijā, pieprasījuši savas skolas, darbojušies Finmarkā kā savā provincē un atteikušies mācīties norvēģu valodu?
«Un vēl iztēlojieties, ka visi šie vācieši būtu paturējuši sev tos mājokļus, kurus viņi bija saņēmuši vai sagrābuši kara laikā, pieprasījuši savas skolas un savu universitāti, saglabājuši vadošus posteņus un gribētu pārvērst Finmarku par vācu provinci, jo tur taču viņu pēc visiem postījumiem bija vairākums? (..) Vai mēs varam pārmest igauņiem, ka viņi vēlas lojālu attieksmi no tiem krieviem, kuri grib palikt šajā valstī? Daudz ko no tā, ko pašlaik raksta par lielo krievu minoritāšu dzīves apstākļiem Igaunijā un Latvijā, raksturo šausmīga vēstures nezināšana un fantāzijas trūkums. Tas ir sevišķi slikti, jo mums Norvēģijā vajadzētu būt pamatam, lai saprastu baltiešu situāciju. Mēs esam pārcietuši okupāciju, lai gan mūsējā bija īslaicīga un daudz mazāk brutāla. (..) Pirms mēs pārvēršam atteikšanos mācīties savas zemes valodu par cilvēktiesībām ar lielo C., vajadzētu uzdot kontroljautājumu: kā gan mēs paši būtu reaģējuši, ja liels daudzums ārstu, policistu, valsts kalpotāju, uzņēmumu vadītāju utt. atteiktos mācīties, saprast un lietot norvēģu valodu? Daudzi pieprasa, lai igauņi būtu spējīgi nokratīt pagātni, paraustīt plecus, aizmirst un iet tālāk bez jebkāda naida un rūgtuma. Un tas tiek sacīts mūsu zemē, kur cilvēki metas pie krīzes situāciju psihiatra pēc jebkura «gandrīz vai notikuša» negadījuma... Man pašai, kā Eiropas Padomes pārstāvei runājot ar krievu minoritāšu pārstāvjiem no bijušajām padomju republikām, rodas šausmas un bailes par to kungu tautas mentalitāti un augstprātību, kādu tie izrāda pret viņu pašu zemes iedzīvotājiem.»
Tas tika teikts laikos, kad Krievijā vēl nevaldīja «russkij mir» definētājs Vladimirs Putins un Latvijas galvaspilsētu vēl nevadīja Nils Ušakovs, kurš kungu tautas mentalitāti apliecinājis, atbalstot referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Bet nu pie operas. «Siguldā būs Operas svētki!» todien līksmi vēstīja Dienas mūzikas apskatniece Inese Lūsiņa, atgādinājusi, ka kopš iepriekšējās operakcijas, kuru 1984. gadā Rundāles pilī sarīkoja Imants Lancmanis, pagājuši gandrīz desmit gadi. «Ziemu Inese Galante turpinās dziedāt Manheimas operā, Ingus Pētersons - Stokholmas Karaliskajā operā un Ķīles operteātrī, Egils Siliņš - Frankfurtes un Bāzeles muzikālajos teātros, bet Aleksandrs Poļakovs - Vircburgā. Bet sestdien, 7. augustā, viņi visi uzstāsies pie mums Latvijā, Siguldas pilsdrupu brīvdabas estrādē, ārsta un mūzikas cienītāja Daiņa Kalna rīkotajos opermūzikas svētkos. Iespējams, šo solistu zvaigznāju pēdējā brīdī pēc koncertceļojuma kopā ar kamerkori Ave sol papildinās arī Jānis Sproģis - pagaidām vēl mūsu operas solists, taču jau Ņujorkas slavenā Metropolitēna operas menedžeru ievērots. Koncertu vadīs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka, kura ir arīdzan visa šī pasākuma idejas krustmāte. Kopīgi ar dzīvesbiedru, Siguldas pilsētas slimnīcas ķirurgu Daini Kalnu jau tiek sapņots par īstu opermākslas festivālu turpmākajos gados, par sadarbību ar Zalcburgas operfestivālu dvēseli diriģentu Marisu Jansonu, par pasaules slavenību viesošanos klusajā, skaistajā provinces (?) - nē, kaut uz brīdi - Eiropas kūrortpilsētā...»
Ilgi nebija jāgaida, jo trakajiem pieder pasaule - jau 1996. gadā Dainis Kalns uz Siguldu dabūja pašu Norvēģijas lakstīgalu Siselu Kirkebū!