Ažiotāža ap 16. martu mudina kārtējo reizi aicināt amatpersonas padomāt, kā viņu publiskie izteikumi - lai cik labi nodomi, pieņemsim, ir to pamatā - izskatās, kā mēdz teikt, no malas.
Latvijā ministrs var sastrādāt tādas muļķības, ka par tām visa sabiedrība smagi maksā gadiem ilgi. Šādam ministram nekas par to nedraud. Ministrs dodas 16. marta piemiņas gājienā, un viņš zaudē amatu. Respektīvi, pat cilvēkam, kurš uz šo 16. marta gājienu skatās skeptiski vai ar nepatiku, jāsecina, ka Latvijas Republikā nepārprotamākais, iedarbīgākais valdības locekļa darba vērtējuma kritērijs ir viņa piedalīšanās vai nepiedalīšanās 16. marta gājienā. Spēcīgi.
Tālāk. Nav noliedzams, ka šogad t. s. fons ir saspringtāks, tāpēc dažādu amatpersonu bažīgās publiskās pārdomas par iespējamām provokācijām droši vien ir pamatotas. Tomēr atkal - kā mierīgais civiliedzīvotājs var šo nervozitāti «nolasīt»? Lai cik saspīlētas būtu attiecības starp pretējām pusēm, lai cik reāla būtu vēlme izplūkties, runa tomēr ir par samērā nelielu cilvēku skaitu. Draugi, ko tad jūs darīsiet situācijā, kad emocijas aizmiglo saprātu lielākam ļaužu skaitam? Pašam dzīvē nācies Eiropā redzēt, ko nozīmē satrakotu futbola fanātu pūļi un uz demolēšanu tieši noskaņoti priekšpilsētu «viesi» centrā. Ļoti neomulīgi. Policijai patiešām neklājās viegli, un to varēja saprast. Vai jāsaprot, ka nekas «trakāks» par 16. martu Latvijā no kārtības uzturēšanas viedokļa nevar notikt? Ja atbilde tomēr ir noraidoša, jāsecina, ka potenciāli iespējamas situācijas, kad Rīgā ir pilnīgi anarhija un vardarbība ielās. Lūgums neapvainoties tiesībsargiem, bet tāds secinājums rodas.
Droši vien labi domāti ir ieteikumi piemiņas pasākumus rīkot Lestenē vai Doma baznīcā (pēdējās rekomendēšana gan liekas mazliet jocīga, jo diez vai ir problēma izraisīt konfliktu pie tās). Tomēr vai ieteicējiem, ja viņi mirkli apdomā sava teiktā jēgu, nerodas sajūta, ka viņi šādi Brīvības pieminekļa statusu, jēgu padara divdomīgu? Kaut kad pie tā var iet, bet kaut kad - nevar. It kā svētums, bet vienlaicīgi tāda kā provocējoša vieta. Pie kā tad jūs paši noliekat ziedus - pie «labā» vai «sliktā» pieminekļa? (P. S. Ja ik gadu martā vara atceras par Lesteni kā alternatīvu, vai tas kaut kā rezultējas finansiālā atbalstā šai vietai?)
Saprotams arī, ka nav patīkami kārtējie melīgie apvainojumi ārvalstīs, bet vai šobrīd, kad Kremlis un tā sabiedrotie pamanījušies vismaz pusi Ukrainas aplamāt par «nacistiem», Rietumu mediji skeptiskāk neizturas pret šīm tirādēm?
Lai nebūtu pārpratumu - pats neesmu piedalījies šajos gājienos un uz to arī neaicinu. Vienkārši liekas, ka mēs paši esam tie lielākie, žargonā izsakoties, drāmas uzbūrēji. Turklāt pamanāmies to izdarīt tā, ka lielākie cietēji - kaut vai savstarpēju aizvainojumu un pārpratumu formā - arī esam paši.