- Tos tas Reņģugalva aizmirsa!
- Kāds reņģu galva?
- No kinostudijas!»
Tas ir citāts no Jāņa Streiča spēlfilmas Aizaugušā grāvī viegli krist (1986), kur Streičs, attīstot savu sirsnīgo ieradumu iepīt filmās atsauces uz pazīstamiem kinocilvēkiem, ir uz visiem laikiem aizkadrā iemūžinājis kinooperatoru Andri Selecki, Rīgas kinostudijas ziedu laikos sauktu par Reņģugalvu. Un likās, iesaukas īpašnieks pat lepojas, ka viņam ir tik kolorīts vārds kā nevienam, tik spilgta vieta Latvijas kinofolklorā.
Vēl Andrītis (vārda pamazinājuma forma jaunāko no trim brāļiem Seleckiem pavadīja jau kopš bērnības) mēdza bieži lietot kinostudijā slaveno teicienu «kolektīvs kā viena molekula», savā vīru kora rūdītajā balsī dārdināja kā pērkons un prata ar lielajām rokām aplaudēt tik skaļi, ka varēja pārtraukt jebkuru nejēdzīgi aizmuldējušos runātāju. Un vēl viņš lepojās, ka ir pēdējais cilvēks uz zemeslodes, kurš saņēmis LPSR Valsts prēmiju, - 1989. gada novembrī, kad diplomus pasniedza visai Herca Franka dokumentālās filmas Augstākā tiesa uzņemšanas grupai, Andris esot stāvējis rindā pats pēdējais…
Bet LPSR Valsts prēmiju katram vis nedeva, un te mēs nonākam pie būtības. 1966. gadā Andris Seleckis sāka strādāt par operatora asistentu kinostudijā un pamatīgi apguva profesiju visās tās stadijās, galu galā 1973. gadā saņemot profesionāla kinooperatora diplomu Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā. Viņa vadītā kinokamera uzņēmusi apmēram 60 dokumentālo filmu, ap 500 kinožurnālu sižetu un astoņas spēlfilmas, tajā skaitā attēla ziņā novatorisko un stilistiski izsmalcināto Zobena ēnā (1976) kopā ar brāli Ivaru.
Andris Seleckis filmējis visplašākajā amplitūdā - gan Māri Liepu (1972), Marģeri Zariņu (1987), Ilmāru Blumbergu (1989) un padomju Latvijas hipijus (1971), gan cilvēka piedzimšanu un uz nāvi notiesāta slepkavas grēksūdzi. Abi šie eksistenciālie dokumentālie stāsti (Augstā dziesma (1989) un Augstākā tiesa (1987)) tapuši kopā ar izcilo klasiķi Hercu Franku, kura grūtie uzdevumi izaicināja un atraisīja Andra Selecka talantus.
Vēl pirms dažiem mēnešiem Latvijas Kinematogrāfistu savienība rosināja Valsts Kultūrkapitāla fondu piešķirt Andrim Seleckim mūža stipendiju, pamatojumā rakstot: «Līdzās asredzīga operatora un mākslinieka talantam A. Seleckim piemīt vēl viens, ļoti nozīmīgs - cilvēcisko kontaktu veidošanas talants. Varoņi viņam uzticas, nebaidās no viņa kameras. Pat sievietes dzemdībās. Filmā Augstā dziesma, kurai Seleckis bija arī līdzrežisors, pirmo reizi tika uzfilmēts bērna pasaulē nākšanas brīnums. Skaisti un delikāti. Šī filma bija patiess brīnums, balstīts uzticēšanās spilvenā.»
Mūža stipendija tika piešķirta, un formulējums paliek iegravēts uz visiem laikiem - «Par mākslinieciski augstvērtīgu un profesionālu ieguldījumu Latvijas kultūrā, Latvijas kinomākslas un audiovizuālās vēstures veidošanā».
Kristīne Matīsa
Izvadīšana 27. februārī plkst. 11 no Krematorijas Lielās zāles