Otrs iemesls piegādes liegumiem pret Latviju ir fakts, ka daudziem preču ražotājiem un izplatītājiem mūsu tirgus nešķiet pietiekami pievilcīgs, lai investētu līdzekļus garantijas saistību izpildē, piegādes loģistikā, reklāmā un servisā. «Viedtālruņu un citu elektronisko ierīču ražotāji grib ar savām «modes precēm» vispirms apgādāt lielākos noieta tirgus, un neviena valdība vai starptautisks tirdzniecības līgums nevar tiem aizliegt diskriminēt citur dzīvojošus patērētājus,» skaidro Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas (LIKTA) prezidente Signe Bāliņa. Viņa uzskata, ka šāda situācija pierāda progresa neviendabīgumu: no vienas puses, mūsdienu tehnoloģijas un virtuālā vide radīja un nostiprina cilvēku apziņā priekšstatus par pasauli kā vienotu globālo tirgu, bet, no otras, - joprojām ir spēkā daudzi juridiski «žogi», ko nosaka dažādu valstu likumdošana vai uzņēmumu tirdzniecības stratēģija.
Nodokļu pārsteigums
Latvijas Bankas vecākais ekonomists Igors Kasjanovs, kurš interneta veikalu pakalpojumus izmanto jau apmēram desmit gadu, uzskata, ka ārvalstu komersanti preces uz Latviju mēdz nesūtīt arī bailēs no krāpšanas mēģinājumiem caur interneta norēķinu sistēmu PayPal. «Cilvēki, kuri tirgo preces portālā eBay, zina, ka pastāv dažādas shēmas, caur kurām krāpnieki gūst labumu no komersanta,» atklāj I. Kasjanovs. Savukārt Latvijas tirgus nepievilcība, viņaprāt, varētu tikt atrisināta, Lietuvai ieviešot eiro: «Tad ārzemju uzņēmumi trīs Baltijas valstis varēs uzskatīt par vienotu tirgu un pievērst tam lielāku uzmanību.» Blogeres Agneses Kleinas novērojums gan liecina, ka Baltijas valstu kopība ārzemju tirgotāju labvēlībai pret Latviju var nebūt pietiekams iemesls: «Pārsteigums man ir brīdī, kad starp piegādes valstīm redzu Lietuvu un Igauniju, bet Latviju - ne.»
Sava loma sarežģītajās attiecībās starp Latviju un ārzemju interneta veikaliem ir arī mūsu valsts nodokļu politikai - visiem no trešajām valstīm saņemtajiem sūtījumiem, kas netiek klasificēti kā dāvanas un pārsniedz 10 eiro vērtību, papildus transportēšanas izmaksām tiek piemērots pievienotās vērtības nodoklis (PVN), savukārt, ja prece ir vērtīgāka par 150 eiro, to apliek arī ar ievedmuitas nodokli, kura apmērs atkarīgs no mantas cenas. I. Kasjanovs novērojis, ka tas dažkārt rada konfliktu: «Pircējs uzskata, ka pārdevēja pienākums ir ziņot par nodokļiem, kamēr tirgotāja viedoklis ir pretējs un bieži vien viņš par to savlaicīgi brīdina, bet kurš gan lasa brīdinājumus mazajā šriftā!» Vairāki Dienas aptaujātie interneta veikalu klienti norādīja, ka ievedmuitas likmes piemērošanas kārtība nav saprotama un mūsdienīga, paužot neizpratni, ka tehnoloģiju laikmetā joprojām nav iespējams veikt preču attālinātu atmuitošanu vai pirms tās vismaz uzzināt maksājamo nodokļu summu. Tā vietā no kurjera jābrauc uz muitu pēc rēķina, kas jāapmaksā pastā vai bankā un muitā jāuzrāda maksājuma uzdevums. Tikai pēc tam ar muitas izsniegtu apstiprinājumu var doties atpakaļ pie kurjera saņemt ilgi gaidīto sūtījumu.
Peļņas iespēja
Virtuālās iepirkšanās cienītāji atklāj, ka iemanījušies nodokļus apiet, ar aizjūras pārdevējiem sarunājot, lai viņi sūtījumu marķē kā dāvanu. Par sistēmas nesakārtotību liecina ne vien veidi, kā ievedmuita tiek apieta, bet arī tas, ka tās piemērošanu pircēji nereti uztver kā laimes spēli.
Piemēram, mājsaimniece Signe stāsta, ka viņas no Honkongas pasūtītajām precēm vairāk nekā 220 eiro vērtībā ievedmuitas nodokli nesaprotamu iemeslu dēļ nepiemēroja.
Neskaidrību pilnajā sistēmā vairāki uzņēmumi atraduši biznesa nišu, piedāvājot apiet Latvijas ievedmuitas un PVN slogu, kā arī iegādāties kārotās preces no tiem interneta veikaliem, kas Latviju nav iekļāvuši starp preču piegādes galamērķiem. Viņi sevi dēvē par piegādes servisiem, pakalpojumus reklamējot sociālajos tīklos. Kārtība vienkārša - jāreģistrējas kā klientam, pretī saņemot uzņēmuma Vācijas vai Lielbritānijas adresi un tā jānorāda kā preces piegādes vieta, no kurienes uzņēmums to atved uz Latviju.
Tikmēr S. Bāliņa norāda, ka «diskriminācija», ar ko saskaras Latvijas vai citu nelielo ES dalībvalstu iedzīvotāji, atklājot, ka viņiem nav pieejama viena vai otra interneta vidē tirgota prece, kas brīvi pieejama citu dalībvalstu patērētājiem, drīzumā varētu tikt novērsta, jo patlaban ES veido savu vienoto digitālo tirgu un autortiesību telpu, cenšoties novērst nacionālās likumdošanas un tehnoloģisko atšķirību radītos ierobežojumus, kas traucē brīvai e-komercijai visā ES teritorijā.