Apmēram 25 gados, kopš dzīvojam savā valstī, gana bijis sarūgtinājumu, iemeslu apšaubīt lēmumu pieņemšanas mehānismus un mērķus, tomēr kopumā domāju, ka vairākums no mums ir pieņēmis platformu, uz kuras visi šie brīnumi un «brīnumi» notiek, kā pašsaprotamu un nemainīgu. Man var likties, ka politiķa/partijas X nonākšana pie varas neko labu nenesīs, tomēr kopumā «neko tādu» jau X nesastrādās, jo ir šī platforma, pamati. Saucam, kā kuram ērtāk, - Rietumu demokrātija, liberālā demokrātija, demokrātija utt.
No vērotāja viedokļa intriģējošākais, bet no šeit un tagad dzīvojoša viedokļa nepatīkamākais ir tas, ka platforma vairs tik pašsaprotama nav. Nedz Latvijā, nedz simboliskajos Rietumos vispār.
Žurnālā Slate šomēnes publicēts Hārvarda Universitātes mācībspēka Jašas Munka šodienas politiskajiem procesiem Rietumos veltīts materiāls, kas ļaudis, kurus šī tēma interesē, priecēs ar tādiem jēdzieniem kā «neliberālā demokrātija» («illiberal democracy») un «nedemokrātiskais liberālisms» («undemocratic liberalism»). Pirmajā brīdī abi liekas absurdi, jo it kā apvieno nesavienojamas lietas. Ja nu apdomājas, otrais nemaz tik dīvains neliekas, jo ļaudis, kas sevi sauc par liberāļiem, dažkārt patiesībā ir visai paštaisni un neiecietīgi savā pārliecībā par savu uzskatu pareizību. Labi. Toties «neliberālā demokrātija» - kas tas par «zvēru»?
Munka domu gaita ir apmēram šāda: mēs esam pieraduši, ka - lietošu oponentu savstarpējo retoriku - ir augstprātīgie liberāļi un nejēdzīgie labējie populisti, abas grupas rosās katra savā flangā, tomēr pati platforma, uz kuras tas notiek, saturiski nemainās. Bet, saka Munks, pēdējo gadu laikā abas grupas virzās autoritārisma virzienā. Protams, atšķirīgu iemeslu dēļ. Liberāļi, prasti izsakoties, saskatījušies visādus trampus, breksitus utt., secina, ka sabiedrības vairākums nejēdz, ko dara, attiecīgi būtiskākos jautājumos publikas lemšanas iespējas ir jāierobežo. Savukārt populisti, saskatījušies «savas» šausmas, secina, ka te ar līdzšinējiem politiskajiem instrumentiem galā netikt un ir nepieciešama «stingrā roka», «spēcīgs līderis» utt. Pretpoli virzās patiesībā vienā virzienā, tikai vienai grupai izeja rādās «tehnokrātu», «ekspertu» varas palielināšanā, otrai - Putinam, Erdoganam vai Trampam līdzīgos personāžos.
Turklāt, piezīmē Munks, publikas vairākumam pret šo procesu iebildumu nav. Jo vairākumam «liberālā demokrātija» patiesībā nekad nekas būtisks nav bijis, vienkārši, kamēr komforta līmenis turpināja konsekventi palielināties vai vismaz nesamazināties, nebija arī iebildumu pret platformu, kas to nodrošināja. Tā, iespējams, ir liberāļu lielākā alošanās - iedomāties, ka vairākums atbalsta vai vismaz nav pret viņu sludinātajām vērtībām. Ciniski sakot, ja vēders pilns un vispār dzīve izdevusies, kādēļ neatbalstīt, kaulus jau tas nelauž... Savukārt drošības sajūtai samazinoties, dārgais Rietumu indivīds pirmām kārtām domās par sevi, nevis «vērtībām».
Īsi sakot, Rietumu demokrātijās ir sākušās tektoniskas kustības, un pēc Otrā pasaules kara par pašsaprotamu kļuvušais modelis mainās.