Nemaz nav smieklīgi, ja Latvijas Ārlietu ministrija saņem Krievijas vēstniecības notu, kurā protestēts pret to, ka kāds Rīgā eksponēts mākslas objekts (krustā piesista lelle) līdzīgs Putinam. Nav smieklīgi, jo mēģinājums apkarot kaut ko, pamatojoties uz viedokli, ka šis kādam kaut ko atgādina, liecina par smagām problēmām kaimiņvalsts diplomātu un viņu politisko pārraugu galvās. Lelles attēlu ikviens var aplūkot kādā no ziņu portāliem - jā, kādam tās vaibsti patiešām var atgādināt Krievijas valdnieku, bet deklarēt, ka šādi vaibsti var būt tikai vienam cilvēkam pasaulē, ir slimīgi. Ja valsts savas attiecības ar citām valstīm veido, balstoties «mums tas atgādina», turklāt pieprasa šo «atgādina» likvidēt, ja uzstādījums ir, ka visai pasaulei obligāti jāgodā tas, ko godājam mēs, tad tā ir neslēpti agresīva pieeja. Kā tāda tā arī uztverama un ignorējama.
Šādā kontekstā nav arī smieklīgi, ka Kremlim steidz piebalsot Latvijas pirmā amatpersona. Proti, Bērziņš vakar pavēstīja, ka strīdīgais objekts esot pārkāpis «robežu», sev raksturīgajā stilā sakraujot vārdus: «Ja kāds iedomājas, ka nav robežu nekam, tad tā nav, robežas ir visur, jāsaprot tikai katram, kur šī te robeža ir.» Kaut kā neatceros, ka Bērziņš būtu klaigājis par «pārkāptajām robežām», kad Krievijas televīzija melīgi demonstrēja zēnu, kuru it kā viņa mātes acu priekšā ukraiņu karavīri pienagloja pie ziņojuma dēļa Slavjanskā. Lai gan šī bija retā reize, kad Kremļa propagandisti savu «kļūdu» atzina, Bērziņš par šiem patiešām atbaidošajiem, cilvēka prātam neaptveramajiem meliem, kas pārkāpj visas iespējamās robežas, tik dedzīgi vis neizteicās. Līdzīgi kā citās reizēs, kad Kremlis Ukrainā melojis, turklāt ar skaidri definētu mērķi izprovocēt asinsizliešanu, ko laikam gan taču nevar teikt par to lelli.
Neieslīgstot diskusijās par to, kopš kura laika kristiešiem ir monopoltiesības uz krusta un sišanu tajā tēliem, jāuzsver, ka man personīgi arī nepatīk reliģisko simbolu provokatīva apspēlēšana. Bet neviens mani nespiež kādu izstādi apmeklēt vai objektu aplūkot. Varu paša «lietošanai» rezumēt, ka konkrētais darbs man liekas nejēdzīgs, bet neviens taču mani neterorizē, aizskarošo objektu novietojot, teiksim, uz visiem Rīgas namu ugunsmūriem. Neeju uz šo izstādi, un miers.
Mani aizskar tādas parādības kā Andris Bērziņš atrašanās Valsts prezidenta amatā. Tomēr apzinos, ka citu viedoklis var būt atšķirīgs. Turklāt - tāpat kā zināmā mērā zaimojoši komercializētie Ziemassvētki, cilvēka veselo saprātu pazemojošas vēlēšanu kampaņas utt. sākas, bet kaut kad tomēr beidzas, arī Bērziņš, par laimi, drīz «beigsies».