Pirms pāris nedēļām savā komentārā jau rakstīju par Māri Mušiņu, Latvijas iekšējās devalvācijas galveno varoni. Atgādināšu - tas ir latvietis, kurš konsolidācijas rezultātā zaudējis savu iepriekšējo algu, nav varējis norēķināties ar banku par mājokļa kredītu, zaudējis savu mājokli un tagad strādā Latvijā vai ārzemēs, lai kaut cik iztiktu, bet galvenais - lai nomaksātu ar pazaudētās ķīlas vērtību nesegto aizdevumu. Jo viņa alga devalvējās, bet parāds bankai - ne. Arī vasaras mēnešos Mušiņš, protams, turpina strādāt. Bet ik pa brīdim viņš arī klausās ziņas. Un baumas.
Piemēram, pirms kāda mēneša viņš visās ziņās dzirdēja, ka Latvijā izcīnīta liela ekonomiska uzvara - gada pirmajā kvartālā IKP pieaugums pārsniedzis visas prognozes un ir lielākais Eiropā. Un valsts budžetā nu ir parādījusies kāda papildu naudiņa, ko vēl šogad varētu izmantot. Bet šonedēļ Mušiņš skatījās ziņās, kā valdība gatavo budžeta grozījumus, kur sadala pirmos veiksmes stāsta nopelnītos latiņus. Nu ziņas tikai daļējas - jo valdības sēde notika aiz slēgtām durvīm, tā sakot, durvis aizcērtot Mušiņa deguna galā, kaut tur tika dalīts arī kāds viņa nodokļos nomaksātais latiņš. Vienīgais, ko varēja saprast no ziņām, bija tas, ka tiek sadalīti septiņdesmit miljoni latu, kas stingri paredz atbalstīt pasākumus, «kuriem ir vienreizēja ietekme un kuri neietekmēs nākamo gadu budžetu». Tādējādi Mušiņam tādas nelielas aizdomas rodas, ka, valdībasprāt, arī panāktais IKP pieaugums ir tāds vienreizējs gadījums, tāda haļava, vai? Mušiņa kaimiņš, «pārplēs kreklu» uzņēmējs gan vēl citādi skaidro lietas. Viņš tikko kā nav dabūjis Eiropas naudiņas kādam savam projektam un tagad nēsājas apkārt ar baumām, ka varasvīri klusībā nolēmuši piebremzēt arī Eiropas naudiņu dāļāšanu, lai tikai nekādā mērā nepalielinātu inflācijas riskus eirozonas iekarošanas priekšvakarā. «Un tāpēc neceri, ka līdz 2014. gadam kāds nozīmīgs santīms nāks tev klāt maciņā, jo tā tu vari ar savu pieaugušo pirktspēju palielināt inflāciju un izbojāt visu četrpadsmitā gada balli,» saka Mušiņa kaimiņš tieši tad, kad viņi abi sēž ar čipsu paku pie televizora un skatās tās pašas TV Panorāmas sižetu par garajām trūcīgo cilvēku rindām pēc pārtikas pakām pie Sarkanā Krusta. To pavada svinīgs diktora teksts - krīze Latvijā nebūt vēl nav galā.
Bet Mušiņš nesaka neko, beigu beigās vismaz skaidra bilde - tātad visas olas liekam vienā grozā ar nosaukumu «eirozona».
Tikai ir viena ķibele, ka Mušiņš redz mūsu pašu televīzijā ziņas arī par šo pieminēto «grozu». Nu kaut vai šonedēļ vien TV Panorāma stāstīja par Starptautiskās Nodarbinātības organizācijas aplēsēm, ka tuvāko četru gadu laikā eirozonas valstīs darbu var zaudēt vēl «divas Latvijas» - 4,5 miljoni cilvēku - un kopējais bezdarbnieku skaits varētu sasniegt 25 miljonus. Mušiņš drudžaini rēķina - ja katra bezdarbnieka pabalstīšanai jātērē vismaz simt eiro mēnesī, tad kopā mēnesī eirozonai jāmaksā vismaz 2,5 miljardi eiro nestrādājošo mutēm. Vēl Mušiņš klausās par eirozonas valsts Spānijas premjera pasludinātajiem taupības plāniem - palielināt nodokļus, par trešdaļu samazināt valsts sektorā strādājošo skaitu. Un Mušiņš domā - kaut kā daudz par daudzu mūs, to mušiņu, Eiropā saradīsies… vai par to priecāties vai raudāt? Arī Francija tagad skatās vienā virzienā, bet Vācija citā, kaut abu valstu vadītāji stāv plecu pie pleca uz sarkanā goda tepiķīša. Te vēl, kā par nelaimi, Mušiņa dēls atradis internetā kaut kādu tur ASV ekonomistu Nurielu Rubini, kurš apgalvo, ka klusībā somi esot nonākuši pie secinājuma, ka Somijai lētāk un izdevīgāk sanākšot aiziet no eirozonas, pat no Eiropas Savienības, un pat Somijas valdības ministre izsakās, ka viņas valsts nav gatava bezgalīgi vilkt ārā parādos grimstošos eirozoniešus. Un arī Somijas premjers runā: «Visas valstis, ieskaitot Somiju, pēta dažādus scenārijus.»
Tā, lūk, dažādus scenārijus. Bet mums - visas olas…
Un ko tad mūsu Mušiņš? Viņam ir divas izvēles - vai nu galīgi apjukt, pasākt kaut ko panisku, piemēram, doties uz Jaunzēlandi vai Arābu Emirātiem, nošauties kopā ar parādu piedzinējiem, kā tikko izdarīja tas ģimenes tēvs labklājības valstī Vācijā, varbūt pieslieties kādām marginālām politiskām grupām un lāpīt pasauli pie alus kausiem.
Vai arī, otrais variants, pēc kārtējo ziņu noskatīšanās (vai labāk - neskatīšanās) noskurināties, iet otrā dienā uz to pašu darbu un turpināt disciplinēti maksāt neatdoto parādu, sākt jau laikus rēķināt naudu septembrī gaidāmajiem bērnu skolas tēriņiem par bezmaksas izglītību… un gadījumā, ja viņam zvana sabiedriskās domas aptaujātāji, disciplinēti atbildēt: es balsoju par Dombrovski, es balsoju par eiro.
Un Mušiņš tā arī dara. Kāds psihologs to varēt nosaukt par Stokholmas sindromu, kur Mušiņš, kļuvis par situācijas ķīlnieku, vienkārši ņem un iemīlas šajā situācijā. Kāds - vienkārši par veselo saprātu. Jo apjukušā un saputrotā pasaulē nekas nav tik neatturami valdzinošs kā vienkāršs scenārijs, vienkāršs plāns. Visas olas vienā grozā.Fkomentē rakstu Diena.lv