Tēmā «ko Krievijas agresija pret Ukrainu nozīmē Lavijai?», šķiet, esam nedaudz iesprūduši. No vienas puses, retais noliegs problēmas nozīmi, bet, no otras puses, nekur tālāk par bažām vai nedaudz apokaliptiskām noskaņām arī netiekam.
Līdz ar to, ja mēģinām uztaustīt kādus konkrētus jautājumus un atbildes, pirmais, pie kura nonākam, ir: kā mums veicas ar ekspertiem drošības jautājumos? Proti, šobrīd tēmu negribot ir monopolizējuši sociālo zinātņu un radošo profesiju pārstāvji. Tā nebūtu problēma, ja vien diemžēl arvien būtiskāki nekļūtu ļoti praktiski, ar valsts aizsardzību un iekšējo drošību saistīti jautājumi. Mazliet kašķīgi izsakoties, ir, protams, brīnišķīgi iztirzāt Kremļa retorikas smalkumus, tomēr vienā brīdī gribas arī zināt, vai ir vēl kāds variants paralēli lēmumam brīdī x steidzīgi notīties no šīs valsts. Tas nav pārmetums mūsu Aizsardzības ministrijai vai NBS cilvēkiem, jo, pirmkārt, nevar teikt, ka viņi nerunātu, otrkārt, situācija ir nepierasta. Vienkārši būtu jauki, ja sabiedrību vairāk uzrunātu cilvēki, kuri ko saprot no militārajām un civilās aizsardzības lietām.
Otrkārt, ieteicams būtu mūsu drošības spēkiem atsvaidzināt savu t. s. sabiedrisko attiecību stratēģiju, jo - tikpat skaidra kā nepieciešamība palielināt finansējumu šiem spēkiem ir arī cilvēku skepse par to, kā tiek izlietota budžeta nauda. Citiem vārdiem sakot, AM, NBS, zemessardzei, robežsargiem utt. vajadzētu panākt tādu uzticamības līmeni, lai ļaudis nespļautu zili zaļu par papildu naudu «militāristiem», kuru «izzags kā vienmēr šajā valstī». Saprotams, ka grūtības rada tas, ka šajā sfērā objektīvi ir zināmi informācijas ierobežojumi, tomēr uzdevums nav arī bezcerīgs.
Treškārt, ja runa ir par palielināta finansējuma «adresātiem», tad šobrīd visnopietnāk, šķiet, būtu jāpievēršas kiberdrošībai. Mazliet vulgarizējot: diez vai tuvākā gada pusotra laikā sagaidīsim Krievijas tankus šķērsojam robežu, toties mēģinājumus paralizēt mūsu banku, energosistēmu utt. gan, turklāt, lai izteiktu šādu prognozi, nav jābūt nervozam cilvēkam. Pirmkārt, tādus mēģinājumus Baltija jau ir piedzīvojusi, otrkārt, kiberuzbrukumu «žanrs» uzbrucējam ir ļoti izdevīgs, jo var sasniegt daudz arī bez «boots on the ground».
Ceturtkārt, nemānīsim sevi ar cerību, ka Krievija «nomierināsies» (piemēram, naftas cenu krituma vai citu ekonomisko problēmu dēļ). Tieši otrādi - jo lielākas būs tās problēmas, jo agresīvāka tā kļūs. Līdz ar to mēs esam principiāli jaunā situācijā tuvākā gada - triju perspektīvā. Jācer, ka to saprot arī mūsu politiķi, kuri nevis ierasti sacentīsies priekšvēlēšanu vairāksolīšanā, ko var atļauties (lai cik tas kaitinoši) miera laikos, bet domās un rīkosies kategorijās, kā saglabāt šīs valsts neatkarību. Respektīvi, partijām tuvākajos mēnešos ir jāpiedāvā nevis klasiskās programmas «kaut ko par visu», bet precīzi priekšlikumi Latvijas kā valsts vājo vietu aizsardzībai.