Daudzi ļaudis nodzīvo, par mīlestību pieņemot patikšanu, dažreiz gandarītu prestižu un jaunībā to prieku, kas saviļņo, kad kāds pievērsis uzmanību. Bet, kad, pateicoties laika dotajai iespējai, sakrājusies pieredze, atskārst dabisko jūtu patieso vērtību. Sevišķi, ja laimējies būt un novecot kopā ar to, kam jūtas skan unisonā ar tavām. Tas ļauj pacelties pāri ikdienišķām būšanām, nenovēršamo fizisko novecošanu ieskaitot. To nu katram var novēlēt piedzīvot, bet Dievs vien zina, kāpēc tas katru nepiemeklē. Noteikti gadās, ka mīlestība uzplaukst arī vecumdienās, jo tās ir mūžīgas jūtas, kam vecums neinteresē. Bet tas bieži mulsina, jo izraisa aizdomas par citu motīvu klātbūtni. Tās varētu būt raizes par novecošanu, ko kupē jaunas attiecības, vai vienkārši primitīvas kājstarpes problēmas, ko mazina jaunās iespējas, par ko savukārt melo uz nebēdu.†Taču katrā ziņā visos gadījumos ir saskatāma pretīga egoisma klātbūtne. Jo, pat nespējot vairs kopā†būt (tātad mīlestības vietā kopdzīvi stimulējis kas cits), ir nekrietni to otru, kam, iespējams, sirdī mājo mūžīgais, kaut seja krunkaina un ir liekais svars, izmest no laivas. Interesanti, ka no tiem, kas tā izrīkojas, vairums ir vīrieši, tā faktiski zaudēdami elementāru cieņu. Bet, ja blakus gultā ielavījusies meiča mazmeitas vecumā, var saskatīt zināmas pedofilijas pazīmes. Toties kādu laiciņu (tikai laiciņu) vēl sanāk, bet to, ko saņēmis jaunībā, ko visiem izdalīja - kaunu - , to ir vērts pabāzt zem tepiķa.
Tomēr patiesas jūtas katram var uzplaukt visa mūža garumā. Tās piemeklē, kad pasaulē pamani atnākušu mazuli vai kad spēj palīdzēt sunītim labam būt, kļūstot tam par saimnieku - jo būt labam ir viņa misija. Kad paraugies acīs tuviniekam, kam no tevis nekā cita nevajag, kā to - no sirds. Un, protams, kad aptver, cik jauka ir pasaule un esamība tajā, ieskaitot katru, kam laimējies būt.
Sandris Romanovskis