Apelsīna kapiņš ir sakopts jebkurā gada laikā, ziemā uz kopiņas nolikti mākslīgie ziedi, bet, siltam laikam atnākot, vāzēs vienmēr ir svaigas puķes. Uzraksts vēstī, ka Apelsīns aizgājis mūžībā pirms četriem gadiem, bet kādam viņš joprojām ir sirdī, un ir vēlēšanās atnākt un savu mīluli apciemot, domās parunāt ar viņu.
Dzīvnieka kapiņi šeit mežā nav nekas neparasts. Kaut oficiāli tas ir aizliegts, apkārtējo mikrorajonu iedzīvotāji te apglabājuši savus suņus, kaķus, iespējams, arī kāmīšus, žurciņas, burundukus. Nemetīsi taču sava rokās nomirušā mīļdzīvnieka līķīti piemājas miskastē, bet līdz dzīvnieku kapsētai Citi medību lauki, ai, cik tālu!
Mīļotie nekad neaiziet no mums, viņi paliek mūsu sirdīs. Un vēl. Dabas postītāji savas pēdas atstājuši arī Biķernieku mežā, bet te nekad nav apgānīts neviens dzīvnieku kapiņš, kaut metāla zagļi varētu savākt kaltās režģu apmalītes, apreibuši jaunieši - aiznest vai sadauzīt vāzes un izmētāt ziedus. Tātad arī postītājiem kaut kas tomēr ir svēts, un dzīvnieku kapiņi pat apdullušajos prātos modina cieņu un pietāti. Labi, ka tā.