Valdības dienaskārtībā nonākuši vairāki likumprojekti, kas saturiski (tas uzreiz jānorāda) vērtējami pozitīvi. Tomēr ir «bet»... Vispirms gan par to saturu.
Tātad pirmais tematiskais bloks saistīts ar regulējuma noteikšanu dāvanām, kuras, pildot savus amata pienākumus, saņem valstij pilnīgi vai daļēji piederošu uzņēmumu vadītāji. Respektīvi, šāds regulējums jau pastāv attiecībā uz ministriem, Valsts prezidentu utt., savukārt dāvanu saņemšanas, novērtēšanas, paturēšanas jautājumi uzņēmumu vadības gadījumā līdz šim nav bijuši sakārtoti. Lai gan, mazliet ciniski izsakoties, uzņēmumu gadījumā dot «dāvanas» var būt - no devēja viedokļa - jēdzīgāk, nekā uzdāvināt kādu tējkannu vai gleznu valdības vadītājam. Labi, tagad šāds regulējums būs, bet kāpēc tikai tagad? Vai tiešām nevienam līdz šim nebija ienācis prātā, ka regulējuma neesamība vismaz teorētiski stimulē ieinteresētās personas pasniegt valsts uzņēmumu vadītājiem «dāvanas», kas savukārt var ietekmēt šo vadītāju attieksmi pret «dāvanu» pasniedzējiem, kuri, piemēram, pilnīgi nejauši, protams, ir šī valsts uzņēmuma biznesa partneri?
Otrs bloks saistīts ar pavisam citu, bet arī pietiekami reālu situāciju dzīvē. Pieņemsim, ka jūsu liecības ir veicinājušas kāda slikta cilvēka nonākšanu cietumā. Vai jums ir citi iemesli uzskatīt, ka ieslodzītais uz jums netur labu prātu (piemēram, ir jums jau fiziski uzbrucis, par ko arī notiesāts). Būtu pašsaprotami, ja valsts ņemtu talkā loģisko domāšanu un pieņemtu, ka šāda cilvēka iznākšana no cietuma var būt jums satraucoša. Tomēr izrādās, ka tikai tagad likums ļaus valsts pusei kaut cik savlaicīgi informēt jūs, ka personāžs drīzumā tiks uz brīvām kājām, kas savukārt ļaus jums sagatavoties, tā teikt, nepatīkamiem pārsteigumiem. Spriežot pēc likumprojektu anotācijas, šie veselajā saprātā balstītie jauninājumi tiks pieņemti, lai ievērotu Eiropas direktīvu, kas, starp citu, ir stājusies spēkā jau 2012. gadā. Bet ja šādas direktīvas nebūtu?
Šīs rindas nevajadzētu uztvert kā uzbrūkošas - iemesls ir vēlme saprast, kas, kādu apstākļu sakritības rezultātā rosina grozījumus likumdošanā. Cik noprotams, ir tādi, kas izriet no nepieciešamības saskaņot nacionālo un Eiropas likumdošanu. Tad ir tādi, kas vērtējami kā reakcija uz kādu sabiedrības (jo īpaši mediju) uzmanības lokā nonākušu skaļu problēmu (piemēram, stingrāks būvniecības regulējums). Savukārt, ja nav, tēlaini izsakoties, Briseles vai preses karstās elpas pakausī, svarīgas tēmas var ilgstoši nogulēt bez kustināšanas. Vismaz tāds iespaids rodas. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir, kā notiek tiesību aktu korpusa vētīšana, analīze, kuras ietvaros kāds (kurš - Valsts kanceleja, Tieslietu ministrija, nozarē strādājošas privātpersonas?) iesauktos - pag, te kaut kā pietrūkst! Vai otrādi - kam tad šis ir vajadzīgs?!
Ir sajūta, ka valsts pārvalde lielākoties veras nākotnē, kas saprotami, tomēr pietrūkst jau pastāvošo (dažkārt kopš deviņdesmitajiem gadiem) regulējumu revīzijas. Lai gan šajā mantojumā netrūkst dažādu «brīnumu».