Publika turpina apspriest jaunievēlētā (nu jau nosacīti) Valsts prezidenta centienus «būt tuvāk tautai», vieniem tie liekas simpātiski, citiem - pārspīlēti, tomēr, manuprāt, ar Vējoņa līdzdalību kādās sporta spēlēs vai koncertos īstu problēmu nav, jo pati līdzdalība ir vienlaicīgi forma un saturs. Paģērēt no basketbola uzspēlēšanas kaut kādu valstij nozīmīgu «vēstījumu» būtu aplami.
Tomēr, ja ar šādām situācijām, manuprāt, viss ir kārtībā, nopietnāki jautājumi rodas, vērojot formas dominēšanu pār saturu Latvijas politikā vispār. Ilustrācijai minēšu divus vakardienas notikumus.
Latvijas Pensionāru federācijas protesta pasākums pie Saeimas. Pie ļaudīm iznāk profila komisijas vadītāja Barča un Saeimas priekšsēdētāja Mūrniece. Sanākušajiem tiek pastāstīts, ka viņi ir baigie malači, ka ir aktīvi (Mūrniece: «Mēs esam priecīgi par jebkuru cilvēku aktivitāti»; hmm...). Ka viņu vēlmes ir saprotamas. Ka parlaments vienmēr ir atvērts dialogam. Punkts.
Valsts prezidents apmeklē forumu Izglītība krustcelēs: iespējas un izvēles. Tiek teikta runa, kurā daudz labu vārdu par skolotājiem, kavēšanās personīgās atmiņās, atkal labi vārdi. Un aicinājumi apzināties izglītības nozīmīgumu Latvijai. Punkts. Kā tad ar «krustcelēm»? Kur vēlme izteikties par patiešām sarežģītajiem Latvijas izglītības sistēmas «izvēļu» jautājumiem? Piemēram, skolu tīklu? Nav.
Atvainojos, bet tā ir gan pašas amatpersonas līdzdalības, gan sabiedrības iesaistes imitācija, kurā noteicošais svars ir rituāliem žestiem. Ieradāmies uz foruma atklāšanu? Ieradāmies. Runu teicām? Teicām. Pie piketētājiem izgājām? Izgājām. Tātad esam «atvērti dialogam». Un visiem spēkiem «mazinām plaisu». Ar sava ķermeņa pārvietošanas faktu kā tādu. Pat neko saprātīgu nepasakot. Politiķa fiziska atrašanās konkrētā vietā un laikā sāk kļūt svarīgāka par domāšanas funkciju. Savukārt laika nogrieznī, kad politiķis, viņaprāt, demonstrē «ieklausīšanos sabiedrības viedoklī», svarīgi ir nepateikt neko «viedoklim» potenciāli nepatīkamu. Toties var piekrist, ka problēma ir nopietna, ka ir jārīkojas utt. Jo šis nogrieznis ir vienkārši jāiztur, jo tā savukārt paģēr jau pieminētā atvērtība dialogam.
Šāda situācija, protams, nav unikāla Latvijai vai postpadomju valstīm kopumā. Tas ir raksturīgi postmodernajai politikai vispār, ka labais tonis prasa «uzklausīšanu». Mūsdienu politikā trūkst politiķu, kuriem viņu darbs, politika vispār, ir, ja vēlaties, kaislība, kuri spēj un grib strīdēties ar «viedokli», jo viņiem pašiem ir viedoklis. Un var tikai pabrīnīties, kā tik jaunā demokrātijā kā Latvija politiķi pamanījušies tā nogurt paši no sevis un sava darba.