Dažus vecos ļaudis (sauc kā gribi, bet vecie vien ir) aizvadītajos svētkos piemeklējušas arī skumjas. Tas ir pavisam bēdīgi - svētki pagalam, it sevišķi, ja to, kurus nomāc skumjas, ir gana daudz. Iespējams, skumjas rodas arī viena nenovēršama apstākļa dēļ - ja reiz mazbērni ir nākotne, tad vecie ir pagātne.
Pieņemu, ka emocionāls stāvoklis, kam parasti raksturīga viegla nomāktība un psihiskās aktivitātes samazināšanās, tomēr nav gluži saistāms ar svētkiem, jo svētku sajūta, ja tāda ir, skumjas pārmāc. Taču gadās, ka no skumjām nesanāk atbrīvoties, respektīvi, svētki ir klāt, bet skumjas neatstājas. Un tad daudzi, iespējams, ka pat vairums - vienalga, vai veselība atļauj, bet visbiežāk jau neļauj, - skumju kliedēšanai ķeras pie kāda mākslīga uzjautrinātāja.
Tas gan ir riskanti, jo gadās, ka šķietami universāli līdzekļi, piemēram, alkohols, skumjas tikai pastiprina un tad jau dzērāja asaras klāt. Sevišķi, ja sametas sevis žēl, savas jaunības, to - nu jau aizgājušo - , bez kuriem svinēšana lāgā nesanāk. Un it sevišķi tad, kad sāk aptvert savu tuvo finišu, kuru atšķirībā no skriešanās sacensībām ātrāk sasniegt reti kurš tīko, tāpēc pārvietošanos pēdējā taisnē cenšas vilkt garumā.
Svinēšanas tradīcijas mums katram ir atšķirīgas. Vienam patīk dziļā vientulībā apcerēt bijušos priekus, otram - kreņķus. Cits ar gadiem ir iemācījies svētku sajūtu atrast kopā ar vairākiem līdzcilvēkiem un lielo svētku reizēs dodas laukā no mājām. Taču šāds kolektīvisms raksturīgs tikai pilsētniekiem, jo laukos ārpus mājas pavarda svinošu ļaužu pūļu nav daudz.
Būšana kopā ar līdzcilvēkiem palīdz piemirst savu personisko nastu, kas kā pakaļa (atvainojiet, iespaidīgāk būtu lietot citu latvisku vārdiņu, taču tas nez kāpēc daudzus mudina teatrāli sašust) sirdi spiež.
Lai nu kā būs ar skumjām šajā gadā, katrs tās gaiņās projām kā sanāk un māk, labi zinādams, ka gaidāmais jau pieminētais finišs nekur nepazudīs.
Skārletas attieksme kaut ko atlikt uz rītdienu mūsu vecumā faktiski tikai paildzina ciešanas, un tomēr - ilūzija ir prieka vērta! Kaut gan ar to ir tāpat kā ar viltīgajiem kredītu piedāvājumiem, kuros sola, ka maksāšanu varēs atlikt uz trīs mēnešiem. Senioru gadījumā racionāli tas būtu tikai tad, ja parādnieks paspēj doties prom no šīs pasaules, tā atstājot maksāšanu mantiniekiem. Bet, ja tādu nav vai tie no mantojuma oficiāli atteikušies, garš deguns būs augļotājiem.
Tāpēc 2015. gadā novēlu jums pašsaprotamu prieku! Ar turpinājumu - cik nu būs atvēlēts šajā Pasaulē uzturēties.