Drīz pēc sarunas sākuma intervētājs secina, ka «to inteliģento cilvēku mums apkārt nav nemaz tik daudz». Skulme piekrīt:
«Bet to mēs zinām. Tas, protams, ir traģiski. Ir jāpabrīnās, ka mēs, auguši būrī, esam tādi… tik labi vēl. Tas ir apceres vērts fenomens, kā mēs neesam pilnīgi deģenerējušies un kas ir tas spēks, kas ļāvis mums saglabāties.
Varbūt tas ir pašsaglabāšanās instinkts? Vai jūs esat jutusies kā pārāks cilvēks?
Nē. Es zinu, ka tikai ar savu darbu, ar mālēšanu es varu nopelnīt un dzīvot. Kā jaunībā - ar ilustrācijām. Piecpadsmit gadus. Un tad jau nu neiemācās nekādu «pārākuma apziņu».
Kā jūs parādījāties uz mākslas skatuves?
Tas ir savāds jautājums. Vai tad tikai tāpēc, ka mans tēvs un māte bija slaveni mākslinieki, esmu arī es?
Vai jūsu apziņā kādreiz ir iesēdušies šie tagad tik populārie apgalvojumi par «partiju kā kompromisu ar sirdsapziņu», «stratēģisku gājienu cēlāku mērķu vārdā» utt.?
Nē. Nedz tagad sarunā ar jums, nedz arī pašai ar sevi man nav bijusi vēlēšanās nonākt līdz kādiem secinājumiem vai paššaustījumiem. To nevar mērīt ar šodienu, jo patiesībā nav psiholoģisko mehānismu, kas ļautu salīdzināt tos soļus ar šodienu.»
Kad Skulme izstāstījusi, ka partijā iestājusies mīlestības dēļ, lai varētu studēt aspirantūrā un satikties ar nākamo vīru Ojāru Ābolu, kurš studēja Ļeņingradā (tajā laikā abiem vēl bija iepriekšējā ģimene), Naumanis jautā, vai Skulmes sabiedriski politiskā darbība padomju laikos nebija peles spēle ar kaķi. Skulme atbild:
«Nē, kāpēc? Es varbūt esmu bijusi netradicionāla, artistiska šajos uzbrukumos, bet aiz tā slēpās konkrēts mērķis. Nu, piemēram, kā mēs ieguvām izstāžu zāli Latvija. Gadījums, par kuru droši saku - tas ir mans, Ojāra un arhitekta Reinfelda nopelns. Mēs uzzinājām, ka tiek projektēts valūtas, bonu un sertifikātu veikalu komplekss. Tā teikt - tirdzniecības centrs. Izšķirošais bija, kādā veidā valdībai, un tā bija Vosa valdība, prasīt. Bija jārunā viņu valodā, jo viņi saprot tikai tādas zīmes, kādās paši dzīvo. Varēji gadiem ilgi dziedāt, ka «kultūrai jādod līdzekļi, jāatbalsta māksla» utt., - tas bija pa tukšo. Tad es viņu stilā skaldīju: «Klausieties, kā tas būs, ka bābas pūkainās cepurēs nāks ar tepiķruļļiem gar Ļeņinu.» Un tas nostrādāja - «gar Ļeņinu». Vosa fantāzijā dzima šis skats. Tas varēja būt skandāls. Rezultātā mēs dabūjām Latvijas otro stāvu. Tas bija 1980. gads.»
Tālāk Skulme Naumanim izstāsta, ka par lielāko personisko ieguldījumu mākslas dzīvē 70.-80. gados uzskata to, ka izdevās panākt, lai Maskava nemaisās vai arī ļoti maz maisās Latvijas mākslas lietās. Tas ticis panākts ar neatkarību, bez locīšanās un iztapšanas. «Es jau biju slavena ar to, ka man vajadzēja izvilkt vissavienības skatēs «problemātiskos darbus» vai arī norakt mākslinieciski politisku konjunktūru, kad citi klusēja. Un tie bija vīrieši, kas skatījās uz manu pusi - nu, runā tu…»
Vai šī skatīšanās uz jums un paļaušanās uz jūsu spriedumiem nebija sava veida personificēta cieņa «pret Rietumiem», par ko mūs tomēr vienmēr klusībā ir uzskatījuši?
Jā, un to esmu jutusi visu laiku kopš Ļeņingradas studijām. Jau toreiz mēs apjēdzām, ka tas, par ko mūs lamāja, par uslovnostj glezniecībā, bija mūsu spēks. Lamāja bieži vien aiz skaudības, ka mēs varam to atļauties.»
Pavisam aktuāli šodien skan Skulmes atbilde uz Naumaņa jautājumu, par ko latviešiem 1992. gadā būtu jāuztraucas: «Mums tagad ir jāuztraucas par to, kā ierobežot šo pēdējo, es nezinu, kuru pēc skaita, okupāciju. To, kas tagad valda Rīgā un varbūt, nedod Dievs, valdīs visā Latvijā. Šo jauno komersantu, biznesmeņu pārākuma apziņas kundzību. Pavērojiet šo tipāžu, šo publiku - tas ir kaut kas jauns, es nezinu, vai tas pat ir nacionāli definējams. Šie cilvēki uznāk uz skatuves, kamēr mēs spēlējam savu lugu. Bet drīz mums būs jāspēlē viņu režijā. Viņi diktēs, kam jābūt Vecrīgā…»