Laiku pa laikam Latvijas publisko telpu satricina ziņa par kādu smagi slimu cilvēku, kam steidzami vajadzīga ārstu palīdzība (parasti ārzemēs), un, lai to panāktu, sabiedrība tiek aicināta ziedot. Cilvēki tiešām ir atsaucīgi, palīdz, taču vienlaikus raisās arī asas diskusijas par tēmu - «vai tiešām valsts šos slimniekus neredz?», «ierēdņiem nav sirds, ka tie atsaka finansējumu smagi slimu cilvēku ārstēšanai?» un tamlīdzīgi.
Taču publiskā kritika ieiet pilnīgi citās sliedēs brīžos, kad lasām par atsevišķiem cilvēkiem veiktām unikālām operācijām, kas valsts budžetam izmaksājušas milzu summas. Tad skaļāk skan: «Par to naudu taču (no citām kaitēm) varēja izārstēt simtus!»; «Visa nauda vienam! Būtu labāk palīdzējuši tiem, kuru ārstēšanai nākas lūgt ziedojumus!». It kā šī cilvēka dzīvība būtu mazāk nozīmīga nekā cita (kaut vienas sāpes izcelšana priekšplānā, bet otras ne tādu iespaidu rada).
Kamēr sabiedrībā nav akceptēti skaidri kritēriji, kādu slimību ārstēšanu vajadzētu finansēt valstij un kādos gadījumos nauda jārod ziedojumu veidā, skaidrs, ka ikviena šāda situācija būs saistīta ar publisku sašutumu. Turklāt viena lieta, ka konkrētās pozīcijas paredz attiecīgās ministrijas budžetā, taču pilnīgi cita - šajā gadījumā pat būtiskāka -, ka to pamatprincipus, kā nupat minēju, izprot un akceptē sabiedrība.
Viens no stūrakmeņiem šādas izpratnes veidošanā noteikti ir vispārējs akcepts tam, ka valsts visiem palīdzēt nespēj un arī nākotnē nespēs, īpaši gadījumos, kad ekspertu palīdzība jāmeklē ārzemēs. Mēs vienkārši no saviem nodokļiem nespējam to finansēt. Tāpēc ziedojumu fondiem ir jābūt, un es domāju, ka pat nevis vienam lielam kā tagad, bet vairākiem.
Otra lieta, ir tomēr jāmainās publiski redzamajam ziedojumu vākšanas veidam, pārceļot uzsvaru no lūguma ziedot ar mobilā tālruņa īsziņas palīdzību uz atbalstu ar lielākām summām ar bankas pārskaitījumu. Proti, ir jau labi, ka atrasts veids, kā ar dažu taustiņu nospiešanu ikviens var palīdzēt vēl lielākās grūtībās nonākušajiem, taču brīdī, kad šādi tiek savākti simtiem tūkstošu, ir acīmredzams, ka vairākums palīdzības sniedzēju ir tādi, kam pašiem to vajadzētu. Ikdienā.
Šajā kontekstā tas, ko tiešām no valsts gribētos sagaidīt, ir aktīvāka rīcība, lai panāktu, ka nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā nevis pieaug (pērn līdz 35,1%, pēc Eurostat datiem), bet samazinās. Kaut liels paldies sakāms ikvienam, kas līdz, valstij paļauties uz to, ka gan jau kāda labdarības organizācija pabaros, nevajadzētu - tā vairs cīņa ar sekām.