Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 14. novembris
Fricis, Vikentijs

Koncentrēties uz to, ko paši varam ietekmēt

Parasti īsi pirms gadumijas televīzijā uzstājas valdības vadītājs ar vairāk vai mazāk iedvesmojošu runu, parāda vīziju nākotnei, tādu kā gaismu tuneļa galā. Šobrīd ir tā dīvainā situācija, kad valdība atkāpusies un līdzšinējai premjerei tā īsti nav ko, valsti pārstāvot, solīt sabiedrībai.

Šeit tad pieaug Valsts prezidenta loma.

Kas, jūsuprāt, būtu tie svarīgākie vēstījumi, ko sabiedrība būtu pelnījusi dzirdēt no politiskajiem, no garīgajiem līderiem šajā laikā?

Viena no tēmām, kas satrauc visus un par ko noteikti jārunā, ir saistīta ar bēgļu plūsmu. Kopā ar to pasaulē pieaug ienaids. Lai kaut cik savu iespēju robežās to mazinātu, baznīca aicina būt žēlsirdīgiem, jo tieši žēlsirdība dod iespēju cilvēkam piecelties pēc kritiena. Tā atjauno cerību, pārliecību par sevi un ticību labākai nākotnei.

Mūs bieži biedē ar islāmu, kas esot konfliktu cēlonis. Vai tiešām tas ir tik naidīgs, vai reliģija kā tāda tiek izmantota par instrumentu kādās citās, piemēram, ekonomiskās interesēs?

Jāņem vērā tāds aspekts, ka Korānā var atrast pamatojumu vispretrunīgākajām rīcībām. Un diemžēl tā ir, ka reliģijas parasti izmanto kā instrumentu, lai sasniegtu kādus citus mērķus. Protams, ka kariem, kas norisinājās Irākā, Lībijā un citur, ir ekonomisks cēlonis, arī ģeopolitiskās intereses un cīņa par ietekmi. Tā kā tās ir musulmaņu valstis, ir viegli sabiedrībai iestāstīt, ka musulmaņus apdraud krustneši. Bet vai tie, kas no Rietumu pasaules puses iesaistās konfliktos šajās valstīs, ir kristieši? Es domāju, ka viņiem ar kristietību nav nekāda sakara. To apliecina arī fakts, ka pirms Irākas kara Romas Pāvests personīgi vērsās pie ASV prezidenta ar lūgumu atturēties no bruņota konflikta.

Kā vērtējat mūsu sabiedrības visai panisko attieksmi pret iespējamo bēgļu uzņemšanu? Daudzkārt publiskajā, arī politiskajā retorikā bēgļi tiek pasniegti teju vai kā visus apdraudoši monstri...

Protams, starp bēgļiem var būt iefiltrējušies arī cilvēki ar mūsu sabiedrībai bīstamiem nodomiem. Bet paļaujamies, ka reālos monstrus atsijās drošības struktūras un ka šurp atbrauks normāli cilvēki. Tikai ar labvēlīgu attieksmi, viņus uzņemot, mēs radīsim tos priekšnosacījumus, lai viņi varētu integrēties mūsu sabiedrībā. Arī mēs paši caur to bagātināsimies.

Mūs baida viss, ko nezinām, nepazīstam, ar ko iepriekš neesam saskārušies. Man bija saruna ar Austrijas vēstnieku. Viņš pastāstīja, ka populistiskās partijas, kuras ir pret bēgļu uzņemšanu, viņa valstī ļoti daudzas balsis ieguva tajos reģionos, kur nav bēgļu, savukārt tur, kur tie ir, uzvarēja partijas, kurām ir labvēlīgāka attieksme pret ieceļotājiem. Tas parāda, ka cilvēki baidās no bēgļiem, kamēr ar tiem nav saskārušies. Bet, kad pārliecinās, ka tie ir normāli cilvēki, kas grib strādāt, ka tās ir normālas ģimenes, kas vēlas bērnus, tad arī pārstāj baidīties. Tāpēc saku, ka ir ļoti svarīgi, lai tad, kad šeit ieradīsies bēgļi, mēs pret viņiem attiektos kā pret normāliem cilvēkiem. Jo gadījumā, ja pret viņiem izturēsimies naidīgi, tas būs pirmais priekšnosacījums tam, lai viņi radikalizētos. Ja viņi jutīsies atstumti, nepieņemti, viņos, protams, kā atbildes reakcija var rasties agresija, un tad mēs saskarsimies ar lielām problēmām.

Riski tātad pastāv. Varbūt vieglāk būtu paiet malā, lai šis jautājums mūs nemaz neskar?

Jautājums ir izlemts, tur neko vairs nevar ietekmēt. Ir izlemts, ka aptuveni 700 bēgļu būs jāuzņem, līdz ar to par to vairs nav ko plaši diskutēt. Krieviem ir teiciens - pēc kautiņa dūres nevicina. Tagad mums jāpieņem situācija, kāda tā ir. Nevaram aizsegties ar pozīciju: valsts pieņēma to lēmumu, lai pati tiek galā, bet paši no šīs problēmas distancēsimies. Valsts - tie esam mēs. Mēs ievēlējām valsts priekšstāvjus. Līdz ar to ir jāpieņem bēgļu uzņemšana kā kopīgs izaicinājums, kurā katram, ciktāl tas no viņa atkarīgs, jādod savs ieguldījums. Un aptuveni 700 cilvēku pret visu Latvijas iedzīvotāju skaitu ir vien kā piliens jūrā.

Arī jautājums par iekļaušanu sabiedrībā raisa pretrunīgas pieejas. Ir jau bijušas iniciatīvas visus izmitināt atsevišķi stāvošās ēkās, kā saka - «prom no acīm», bet tajā pašā laikā mēs zinām rietumvalstu bēdīgo pieredzi ar ieceļotāju geto rajoniem, pat nelielām pilsētām, kur dzīvo vien iebraucēji.

Nekādu geto! Noteikti jārada iespēja iekļauties sabiedrībā! Ieceļotāju geto izveide būtu pirmais priekšnosacījums, lai arī pie mums parādītos terorisms. Es gribētu, lai mūsu pieredze ar bēgļu uzņemšanu būtu pozitīva - lai mēs viņus pieņemtu kā līdzcilvēkus, palīdzot viņiem grūtā brīdī, un tādā veidā veicinātu, ka arī viņi iemīl mūsu valsti, tās valodu un kultūru.

Politiķiem, sevišķi tagad, kad jāveido jauna valdība, būtu jāatrod spēki, lai pārkāptu savām partikulārajām interesēm, un jādomā globāli par visu valsti, par to, kā šajā trauksmainajā laikā Latvijas kuģi neuzvest uz sēkļa.

Kāda vēl tēma bez bēgļu jautājuma būtu tik sabiedriski nozīmīga, lai to izrunātu gadumijā?

Gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski - attiecības ar Krieviju. Nevajadzētu skriet vilcienam pa priekšu, būt viskareivīgākajiem, jo mums arī turpmāk ir jādzīvo blakus. Jāskatās, kā saglabāt mieru arī mūsu valstī, jo vēl aizvien liels izaicinājums ir, kādā veidā integrēt mūsu sabiedrību, jo plaisa starp latviski un krieviski runājošajiem arvien vēl pastāv. Kaut globālo izaicinājumu gaismā tā kļūst mazāk nozīmīga.

Cik tā nepārvarama?

Uz to varu atbildēt ar vienu piemēru. Šajās dienās piedalījos krievu radio raidījumā, kur attiecīgais kanāls organizēja labdarības akciju, vāca naudu latviešu meitenes veselības vajadzībām. Tur nebija jūtams šis nošķīrums «latvietis - krievs», tur bija runa par cilvēkbērnu, kuram vajadzīga palīdzība. Es domāju, ka mums vajag vairāk runāt par šādām iniciatīvām, rādīt tās kā labu piemēru, jo tā ir patiesā integrācija. Bet, kad mākslīgi tiek uzsvērtas atšķirības vai kad šīs atšķirības izmanto politisko mērķu sasniegšanai, mākslīgi kurinot savstarpējo nepatiku, es to uzskatu par amorālu pieeju.

Jāņem vērā, ka pie mums krievu tautības iedzīvotāju ir ļoti daudz. Pie katra soļa ķengāt Krieviju nav prātīgi ne tikai attiecību ar Krieviju kontekstā, bet arī attiecībā pret tiem, kas dzīvo mums blakus dzīvoklī vai blakus mājā. Jo tā mēs antagonizējam sabiedrību. Viņi var nepiekrist politikai, kas kaimiņvalstī tiek īstenota, bet savas valodas un kultūras piederības dēļ viņi vismaz daļēji ar to identificējas, līdz ar to šajā jautājumā vajadzīga lielāka gudrība un smalkjūtība. Katrā ziņā mums nav jāpieliek roka pie attiecību pasliktināšanas, jo Latvija būtu pirmā, kas no tā ciestu.

Nav pašiem sev tā bedre jārok?

Jā. Un no šādas attieksmes nevajadzētu bēgt arī politiķiem. Vajag skart sāpīgos jautājumus, mēģināt tos izgaismot, parādot reāla risinājuma perspektīvu, nevis būt tendētiem uz to, lai kādam publiski kaut ko pārmestu cerībā, ka viena daļa aplaudēs, lai arī pārējie būtu aizvainoti.

Proti, nav valstsvīra cienīgi orientēties vien uz šauru vēlētāju loku?

Valstsvīriem jāpaceļas pāri frakciju domāšanai.

Bet, ja atgriežamies pie būtiskākajiem vēstījumiem, es domāju, ka ir svarīgi tos paust tā, lai tie, kas ir nobažījušies par kaut kādu spiedienu, kas var nākt no Briseles, gūst pārliecību, ka Latvija ir suverēna valsts, kas tāpat kā citas spēj noteikt savus iekšējos principus. Arī to, ka mēs neļausimies sev diktēt morāli attiecībā uz ģimeni, seksuālajām minoritātēm, ka mēs šeit iesim savu ceļu, tās ir mūsu tiesības, tā ir mūsu brīvība, mēs to sargāsim.

Domāju, ka ļoti daudziem Latvijā būtu svarīgi dzirdēt no valstsvīra, no vadošā politiķa mutes, ka šajā jautājumā valsts tur roku uz pulsa un ka mēs, kā mēdz teikt, nedancosim pēc svešas stabules.

Tas ir arī nacionālās pašapziņas jautājums?

Jā. Ir svarīga skaidra pozīcija šajos jautājumos, jo tie daudzos raisa sāpes un nemieru.

Vēl es gaidītu, ka ģimenes saņem iedrošinājumu. Pirmām kārtām tās, kuras atbildīgi attiecas pret saviem pienākumiem, cīnās. Iedrošinājums nepieciešams arī tiem, kuri vēl nav nodibinājuši ģimeni, lai nebaidās iet tajā virzienā. Valstiski jāapliecina, ka ģimene ir vērtība, ka mūsu valsts nākotnei ir svarīgi, lai bērni dzimst pilnās, mīlošās ģimenēs, kur ir abi vecāki - tēvs un māte. Jo tad bērns pilnvērtīgi iegūst savu identitāti, izaug par harmonisku cilvēku, kurš labi sagatavots tālākai dzīvei. Jo gadījumā, ja bērns izaug nepilnā ģimenē, viņš jau ar to vien ir savainots, daudz vairāk pakļauts riskiem.

Tas nozīmē arī lielāku uzmanību izglītībai skolā - mācīt pirmām kārtām nevis par drošu seksu, bet par to, kā sagatavoties ģimenes dzīvei. Seksuālajai audzināšanai jābūt atbilstošai konkrētajam vecumam, tā nedrīkst būt vulgāra un uzbāzīga.

Tāpat ļoti nozīmīga ir arī masu mediju atbildība, jo tie veido cilvēku priekšstatus par labo un slikto. Kādas vērtības viņi atspoguļo - slavenību mīlas dēkas kā paraugu, vai arī parāda to, ka ģimene ir vērtība. Līdzīgi ir ar kultūras jomu - teātra izrādēm, operu, kino, glezniecību. Kādas vērtības tur tiek prezentētas? Mūsu dienās par mākslu uzskata jebko. Bet ir destruktīva māksla, un ir tāda māksla, kas ceļ. Destruktīvā māksla, kura grauj cilvēka iekšējo pasauli, izsmej vai banalizē vērtības, tā vispār nav pelnījusi, lai to sauktu par mākslu. Es aicinātu visus mecenātus un sponsorus, arī tos, kas atbildīgi par dažādu Eiropas projektu finansējumu, nefinansēt tāda veida tā saucamo kultūru. Bet piešķirt finansējumu pirmām kārtām tiem mākslas darbiem, kuri stiprina mūsu valsts pamatus. Protams, ne moralizējošā veidā, bet tādā, kurš veicina šo vērtību uzplaukumu.

Latvija nav liela valsts, tiesa, nav arī no pašām mazākajām. Mēs ļoti maz varam ietekmēt globālos procesus pasaulē, neesam lielais spēlētājs starptautiskajā arēnā. Mūsu spēks ir drīzāk kultūras jomā, kur mūsu pārstāvji patiešām ir pasaulē pazīstami. Tāpat arī sportisti. Bet, tā kā esam gan Eiropas Savienībā, gan NATO un ANO, arī mums ir balss tiesības, tās noteikti jāizmanto. Un tas, ko varam ietekmēt, ir lietu stāvoklis pašu lauciņā. Uz to arī būtu jāsakoncentrējas.

Cilvēki jūtas nestabili, nedroši par savu nākotni arī ekonomiskajā ziņā. Jo vairāk, ja saskaras ar milzu nevienlīdzību.

Tas atkal ir politiķu, valsts struktūru uzdevums - gādāt par to, lai labumu sadale būtu taisnīga. Jāveido sociālā nodrošinājuma sistēma. Protams, arī tāds variants nav pareizs, kad bagātniekiem noņem, lai izdalītu nabadzīgākajiem, - tā darīja komunisti, zinām, pie kā tas noveda: tas, kuram ir uzņēmība, izdoma, spējas, tiek motivēts vai nu meklēt kādas shēmas, ja ir mazāk godīgs, lai liegumus un dažādas barjeras apietu, vai kā aizbraukt uz tādu valsti, kur netiek ierobežots. Tieši tāpēc svarīgi, lai tie, kuriem paveicies, paši dalās ar tiem, kuriem nav paveicies vai kuriem nav attiecīgo spēju. Bet arī lai māca citus ķert zivis, nevis radina pie tā, ka var labi dzīvot, neko nedarot.

Gada nogalē gribētos dzirdēt jūsu domas par norisi, kas mani mulsina jau daudzus gadus šajā laikā. Tā ir Ziemassvētku komercializācija. Jau kopš novembra sākuma, pat pirms Lāčplēša dienas, redzam Ziemassvētku laika rotājumus un «steidzieties pirkt un dāvināt» kā dominējošo vēstījumu. Komercija izmanto arī baznīcas tradīcijas.

Jā, un patiesībā Adventa laiks paiet tā, it kā jau būtu Ziemassvētki. Redzam, ka Ziemassvētku dziesmas skan jau tad, kad tām vēl nebūtu jāskan. Līdz ar to sagatavošanās periods Ziemassvētkiem tiek praktiski izgriezts laukā. Tā ir sekulārisma tradīcija, kas no garīgā viedokļa ir destruktīva, diemžēl.

Putas, kas tiek uzkultas, paslēpj sākotnējo saturu.

Piekrītu. Ir tā saucamā Ziemassvētku oktāva, respektīvi, 25. decembrī ir pirmie Ziemassvētki, un tad astoņas dienas ir kā viena diena - tas ir tas svētku periods, ko varētu tad arī svinēt ar eglēm un rotājumiem. Jo Adventa laikā taču ir vainags, nevis egle. Bet ikdienā redzam, ka tas ir kā otrajā plānā, arī Adventa dziesmas pie mums dzirdamas ļoti maz. Katoliskajā baznīcā ir Adventa dziesmas, kas tieši vērstas uz gaidīšanu, man tās ļoti patīk, bet plašāk dzirdam vien Ziemassvētku dziesmas.

Tās ir košākas, uzmanību piesaistošākas, dažkārt arī skaļākas.

Jā, un tad veidojas tāds kā karnevāla noskaņojums. Bet priekšlaicīgs.

Vēl viena dīvaina lieta ir valsts un baznīcas attiecības. Politiķi daudzkārt uzsver, ka valsts un baznīca ir nošķirtas, bet visos svētkos tieši viņus redzam dievnamu pirmajās rindās. Brīžiem nevar saprast, vai priekšplānā sēž, lai būtu tuvāk Dievam vai televīzijas kamerām?

Tas ir jautājums, kas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Mēs neesam tiesneši. Jēzus saka: «Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti.»

Cik cieša ir baznīcu sadarbība ar valsti?

Sadarbība, protams, ir. Darbojas Garīgo lietu padome, kuru vada premjerministrs. Pēdējoreiz tiekoties, runājām par bēgļu jautājumu. Gan Tieslietu, gan Ārlietu ministrijā ir atbildīgie, kas kontaktējas ar baznīcām. Līdz ar to sadarbības platformas pastāv. Pazīstam un respektējam cits citu.

Pirms šīs intervijas kopīgi piedalījāmies Latvijas Radio 4 raidījumā Darbojošās personas, tur atklājāt, ka esat kļuvis par sociālā tīkla Twitter lietotāju.

Jā, mans pirmais ieraksts ir par to, ka tieši pēc mēneša sāksies lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Priecājos, ka pirmo reizi visā pasaulē izmantos Latvijā sagatavotās pārdomas.

Kā tas panākts?

Esmu Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes loceklis. Šī padome sadarbībā ar Vispasaules baznīcu padomi ik gadu vēršas pie kādas valsts ar lūgumu sagatavot lūgšanu nedēļas materiālus. Tagad šāds pienākums uzticēts Latvijai. To veicam kopā ar citu konfesiju kristiešiem. Šajā lūgšanu nedēļā katru dienu vēstām par kādu ekumēnisku iniciatīvu, kas īstenota Latvijā un par ko mums ir laba pieredze.

Varat nosaukt kādu piemēru mūsu iniciatīvām, kas var kalpot par piemēru citur pasaulē?

Viena no tām - ekumēniskais Krusta ceļa gājiens Lielajā piektdienā. Tāpat Alfa kursi, kas iesākās anglikāņu baznīcā un vēlāk izplatījās pārējās konfesijās. Šādi piemēri ir vēl, ziņas par šīm iniciatīvām apkopojam un darām zināmas kristiešiem arī citur pasaulē.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Zbigņevs Stankevičs

Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps - metropolīts kopš 2010. gada
Dzimis 1955. gadā Gulbenes rajona Lejasciemā
Absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu (automatizēto vadību sistēmu inženieris), Ļubļinas Katoļu universitāti Polijā, kā arī Laterāna pontifikālo universitāti Romā (licenciāta grāds fundamentālteoloģijā un doktora grāds teoloģijā)
Bijis docētājs Rīgas metropolijas Garīgajā seminārā, Katehētikas institūtā, Rīgas Teoloģijas institūtā un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūtā
2011. gadā atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?