Nebeidz pārsteigt duālā attieksme pret interešu konfliktu gadījumiem, ko gadu gadiem varam vērot Latvijas politikā. Ja kāds reģionāla mēroga ugunsdzēsēju priekšnieks ļaujas tikt ievēlēts par vietējo deputātu, tas tiek vērtēts par tūlītēji pat sodāmu grēku. Bet, ja premjers vai banku sistēmā iepriekš strādājis ministrs gūst «vienkāršiem mirstīgiem» parasti liegtu pretimnākšanu tā dēvēto kredīta atmaksas brīvdienu veidā, tas neesot nekas traks. Pat tad, ja attiecīgā amatpersona pēc sava statusa ir atbildīga par banku biznesam saistošu politiku valstī.
Laikraksts Diena šonedēļ aktualizēja jautājumu par valsts augstāko amatpersonu kredītsaistībām. Gandrīz pusei no deputātiem un ministriem ir banku izsniegti aizdevumi, kas pakāpeniski jāatmaksā. Dažiem parādniekiem, kā, piemēram, iepriekšējam ekonomikas ministram Danielam Pavļutam un ekspremjera Valda Dombrovska sievas uzņēmumam, bankas vairākkārt ļāvušas pārcelt aizdevuma atmaksas termiņu uz vēlāku laiku.
Protams, šie nav gadījumi, kad kāds no politiķiem būtu konkrēti pieķerts pie rokas, saskaņojot savas darbības ar banku, kurā pašam vai radiem ir neatmaksāts kredīts. Taču ir vesela virkne piemēru, kad tieši šādi politiķi aktīvi liek šķēršļus tā dēvētā nolikto atslēgu principa ieviešanā vai cenšas maksimāli ierobežot nebanku kreditēšanas biznesu. Un tas ir acīmredzams interešu konflikts.
Nav grūti saprast, kāpēc banku pārstāvji ar putām uz lūpām apgalvo, ka politiķiem nekādus nosacījumus neizvirza. Protams! Viņiem nekas tāds pat nav jādara - būtu naivi domāt, ka jau pieminētais Daniels Pavļuts pats labi neapzinātos, uz cik slidenas laipas ir nokļuvis. Viens nelāgs solis, un bankas labvēlība beigsies. Tālāk - bankrots. Ne velti minētais politiķis tik izmisīgi centās saglabāt savu ministra krēslu, ka pēc vairāku gadu distancēšanās pēkšņi bija ar mieru upurēt savu «politisko nevainību» un stāties Reformu partijā.
Ja salīdzina amata ļaunprātīgas izmantošanas riskus, Pavļutam un Dombrovskim tie noteikti bija desmitiemkārt augstāki nekā sākumā jau pieminētajam ugunsdzēsēju priekšniekam pašvaldības deputāta krēslā. Pēdējam tika piespriests naudassods, bet abi pirmie tiek aizstāvēti teju vai kā svētie mocekļi. Kur loģika?
Pieļauju, ka tagad kāds apgalvos, ka augšminētajā skaidri saskatāma negatīva attieksme pret konkrētiem politiķiem. A priori, tā teikt. Labi, neminam uzvārdus, paskatāmies uz konkrēto situāciju distancēti. Politiķa atkarībā no aizdevēja žēlastības tik un tā ir saskatāms milzīgs ietekmes tirgošanas risks. Nerunājot jau par faktu, ka šie politiķi, kas ikdienā lēma par valsts naudas lietojumu, acīmredzot savā privātajā dzīvē netiek galā ar personisko finanšu plūsmu. Neprot izvērtēt savas iespējas atmaksāt kredītus, uz ko aicina ikviena naudas aizdevēja reklāma.
Ko darīt? Jo lielāki vai mazāki aizdevumi taču ir teju vairumam sabiedriski aktīvo. Sākumam pietiktu, ja «izslēgtu no spēles» vismaz tos, kas kādu iemeslu dēļ bijuši spiesti lūgt aizdevuma atmaksas pagarinājumu un to saņēmuši. Labi, deputāta mandātu tāpēc vien atņemt nebūtu iespēju, bet neapstiprināt ministra amatā gan. Vai rīkoties gluži kā pielaides noslēpumiem nesaņemšanas gadījumā, kad dalība konkrētu jautājumu lemšanā liegta.