Pirmkārt, ja zinātniskais institūts (ZI), kas ir ZI reģistrā, pretendē uz bāzes, t.i., publisko finansējumu, tad vienkārši likums nosaka, ka ir jānotiek starptautiskam novērtējumam, lai cik tu labs būtu un justos. Cita lieta, ka šis process ir iekavējies - Zinātniskās darbības likums, kas paredz šādu izvērtējumu, tika pieņemts 2005. gadā, un izvērtējumu procesam (tādam jābūt vienreiz sešos gados) vajadzēja noslēgties jau 2011. gadā. Līdz ar to lemšana 2012. gadā par turpmāko finansējuma piešķiršanu notika, atklāti sakot, mazliet neskaidros tiesiskos apstākļos. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka ir nepieciešami pārejas noteikumi, kas situāciju regulētu līdz apmēram šā gada vidum, kad izvērtējums noslēgsies.
Vai šis laiks nav ļoti īss un novērtējumi nebūs sasteigti?
Nav tik traki. Tās tomēr nav tūkstošs programmas kā augstākās izglītības jomā. Runa ir par apmēram 136 vienībām, no kurām gandrīz puse ir «mirušās dvēseles», kas neko faktiski nav darījušas pēdējo gadu laikā. Attiecīgi reāli jāvērtē 50-60 ZI, kas ir paveicams dažu mēnešu laikā.
Atgriežoties pie vērtēšanas jēgas. Arī «baltajām avīm» nāks tikai par labu, ja to rīcībā būs nesen saņemts, starptautisks novērtējums, kas ļaus tām veiksmīgāk iesaistīties dažādās aliansēs, pretendēt uz Eiropas finansējumu utt. Izvērtējums būs arī saprotams signāls potenciāliem investoriem, ka, jā, tas, ko šis ZI piedāvā kā izgudrojumu, piemēram, navigācijas vai akustiskās sistēmas, patiešām ir kaut kas starptautiski novērtēts un ieguldījumu vērts. Nākamais aspekts, varbūt pat būtiskāks, ir tas, ka izvērtējuma procesa noslēgumā sagaidām arī rekomendācijas vispār, kā valstij labāk veidot zinātnes politiku.
Vai jūs nebaida, ka - līdzīgi kā gadījumā ar augstākās izglītības programmu izvērtēšanu - pēc tam būs milzu diskusijas par to, kas tie par vērtētājiem, cik pareizi vērtēts utt.?
Ministru kabineta lēmumā, kas pērnā gada rudenī deleģēja mani parakstīt sadarbības vienošanos ar Ziemeļu padomi, ir pielikumi, kuros detalizēti izklāstīti vērtētāju atlases un pašas vērtēšanas procesa kritēriji.
Pielikumi MK lēmumam nenozīmē, ka tos saprot un akceptē akadēmiskā vide…
Nu jā… tā ir tāda filozofiska problēma. Ja es sociālo zinātņu pārstāvju auditorijā pieminu jēdzienu «Lorenca līkne», tad es pieņemu, ka man nav jāskaidro, kas tā tāda. Bet - un te jums, iespējams, taisnība - mums būs ļoti aktīvi jākomunicē ar akadēmiskajām aprindām, lai pārpratumus novērstu. Mēs arī saprotam, ka ir vēl viena nianse - daži no institūtiem jau ir veikuši pašnovērtējumus, un būs jāmēģina šīs lietas līdzsvarot. Lai kā arī būtu, es ceru, ka šis būs tāds mācīšanās process visām iesaistītajām pusēm un vēlāk negludumu būs mazāk.
Iespējams, ka vissmagāk šis process notiks humanitārajās zinātnēs, jo mūsu speciālisti teiks, ka ārzemju eksperti objektīvi nevar novērtēt, piemēram, baltu filoloģijas nozīmi.
Pirmais komentārs. Aizvadītā gada vasarā un rudenī mūsu Zinātnes padome diskutēja par novērtēšanas kritērijiem. Secinājums: pat mūsu pašu Latvijas zinātnes aprindās ir problēmas vienoties, kā novērtēt humanitāro, sociālo zinātņu devumu. Respektīvi, vērtējuma problēma pastāv arī bez ārzemju ekspertu, kuri nezina latviešu valodu, vietējo kontekstu utt. piesaistes. Otrais komentārs. Tas, ka šāda problēma objektīvi ir, nenozīmē, ka: a) mēs nevaram vērtēt tās jomas, tos institūtus, kuri tik ļoti neuztraucas par šo tēmu, b) pat attiecībā uz tiem, kuri satraucas, neviens nevar liegt nodokļu maksātājiem uzdot leģitīmus jautājumus, izteikt viedokli.
Kas pašas nozares skatījumā vēršas pret nacionālās identitātes pētīšanu, tātad uzturēšanu…
Ziniet, man jau ir «pierakstīta» jaunlatviešu ideālu nodošana un nacionālās identitātes graušana (saistībā ar svešvalodu lietošanu augstskolās) - mani šie apzīmējumi vairs baigi neuztrauc.
Tomēr ir cits arguments: vai ir korekti vērtēt zinātni, kas turēta pusbadā? Iedodiet normālu finansējumu, un tad arī izvērtējamie rezultāti būs citi.
Vērtēts tiks posms, kas sākas 2006. gada 1. janvārī un noslēdzas 2011. gada 31.decembrī. Respektīvi, posms, kurā bija arī t.s. treknie gadi ar dāsnāku finansējumu. Tas, ka 2009. gadā finansējums būtiski samazinājās, ir acīmredzami un vēl papildus tiks atgādināts vērtētājiem.
Kāds teiks, ka arī t.s. treknajos gados zinātnes finansējums bija nepietiekams.
Ziniet, nu tā mēs varam aizdreifēt līdz tam, ka vispār neko nevar vērtēt - tikai tāpēc, ka kādā citā valstī šis finansējums ir lielāks! Tā būtu kaut kāda šizofrēnija. No vienas puses, tu saņem Zinātnes padomes grantu, tur ir procedūra, pabeigts darbs, bet tad, no otras puses, tu saki - vērtēt nedrīkst, jo…
Minējāt, ka vērtēšanas procesam jābeidzas arī ar rekomendācijām par valsts politiku zinātnē vispār. Pašreizējā - ja neskaita naudas trūkumu - ir kādas vājās vietas?
Mūsu problēma ir tā, ka prioritārie virzieni noteikti, ņemot vērā arī zināmus Eiropas Savienības kopējos uzstādījumus šajā jomā. Ir jau pareizi, tikai problēma tāda, ka Eiropa ir diezgan smagnēja struktūra. Citiem vārdiem sakot, tās uzstādījumi balstās atziņās, secinājumos, kas radušies jau pirms krietna laika. Cītīgi pieturoties pie ES vadlīnijām, mēs nevis proaktīvi mēģinām uztaustīt nākotnē perspektīvo, bet it kā atražojam pagātni. Man subjektīvi šķiet, ka vajadzētu mēģināt rast jaunu sadalījumu. Viens variants ir īpaši atbalstīt tos zinātniekus, zinātnieku grupas, kas jau demonstrē starptautisku izcilību. Ja tāds Andris Ambainis ir ieguvis starptautisku atzinību ar darbošanos kvantu datoru jomā - aiziet! Ja ir grupas, kas strādā ar bioķīmiju - aiziet! Respektīvi, nevis dot daudziem pa mazumiņam, bet koncentrēt atbalstu. Ja mēs tomēr paliekam pie nozaru modeļa, tad atbalstu vajag terminēt laikā. Proti, tu zini, ka tev ir, teiksim, trīs gadi, lai nostātos uz kājām, nevis, ka tu paļaujies uz piešķīrumu ik gadu.
Un ko saka paši zinātnieki par šīm idejām?
Mazliet problēma ir tā, ka tie, kuri jau ir veiksmīgi, nav tie tradicionālie staigātāji pa dažādiem saietiem; viņiem nav laika, jāstrādā...