Kā pats vērtē savu un komandas sniegumu šosezon?
Domāju, ka man šī ir veiksmīga sezona, komandai - normāla. Jā, šoreiz mana statistika ir mazliet sliktāka nekā aizpagājušajā sezonā, bet tikai nedaudz, turklāt šoreiz spēlēju ne tik spēcīgā komandā. Ar Odense (2011./2012. gada sezonā - aut.) finišējām otrajā vietā regulārajā čempionātā un finālsērijā piekāpāmies tikai septītajā mačā. Šosezon ar Esbjerg reālu izredžu cīnīties par medaļām nebija.
Kā mainījies Dānijas čempionāts pēc tavas atgriešanās turp no Zviedrijas otrās līgas kluba Mora IK?
Spēles stils daudz nebija mainījies, tikai dažām komandām leģionāri bija meistarīgāki. Bet tā - apmēram tas pats. Komandu kopējais līmenis bija tāds, ka gandrīz jebkurš varēja apspēlēt jebkuru. Tikai viena izteikta pastarīte bija Rungsted, kas bija krietni vājāka par pārējām komandām, bet visas pārējās astoņas savā starpā varēja cīnīties par uzvarām atsevišķās spēlēs.
Spriežot pēc statistikas, darba tev vārtos netrūka.
Jā, man vidēji spēlē bija jāatvaira 37 vai 38 metieni, tā ka darba tiešām bija daudz. Salīdzinājumam - mana komanda pret dažu labu pretinieku pamanījās izdarīt 12 metienus pa spēli vai pat 14 - play-off mačā ar pagarinājumu. Un mēs to spēli uzvarējām ar 3:2 (smejas). Metienu attiecība gan toreiz laikam bija 42 pret 14 pretinieku labā.
Vārtsargam, kuru «patraucē» reti, laikam ir grūtāk koncentrēties spēlei?
Nezinu, vai grūtāk koncentrēties, bet, jā, tā ir pavisam cita spēle, ja tev ir tikai 14 metienu.
Tev pašam laikam nav jāpierod pie daudziem metieniem. Tā tas bija gan tad, kad spēlēji Amerikā, gan Anglijā...
Jā, man laikam nav īsti sanācis spēlēt tik spēcīgās komandās, kurās vārtsargam ir maz darba. Bet man tas tīri labi patīk. Labāk, ja metienu ir daudz, nekā ja to ir maz.
Šoziem biji arī Latvijas izlases sastāvā Soču olimpiskajās spēlēs, taču pie teikšanas netiki. Vai juties piederīgs komandai?
Sočos viss bija kārtībā, un komandā jutos labi. Es labi sapratu, ka pie teikšanas diez vai tikšu. Galu galā mums ir Kristers [Gudļevskis], kurš ir gandrīz tur, kur viņam jābūt, un [Edgars] Masaļskis, kurš vienmēr izlasē spēlējis stabili. Nekad nevari zināt, kad sagaidīsi savu iespēju.
Nav zināms, vai Gudļevskis tiks uz pasaules čempionātu. Vai jūti, ka šī ir tava iespēja tikt pie vārda valstsvienībā?
Pirmkārt, vēl nezinu, vai Kristers tiešām netiks. Laika vēl ir diezgan, un vēl daudz kas var mainīties. Otrkārt, ir jau mums vēl arī citi vārtsargi, tāpēc nāksies pacīnīties par vietu sastāvā. Skaidrs, ka es būtu gatavs iet laukumā, ja tāda iespēja būs.
Vai jaunos vārtsargus, kuri spēlē Šveicē, esi redzējis darbībā?
Kas tur ko redzēt?! Visu jau parāda statistika un tas, kur viņi spēlē. Abi spēlē labi, un jautājumi par viņu kvalitāti atkrīt. Ja es būtu redzējis, cik skaists ir viņu ekipējums, tas neko nemainītu. Tāpat ir skaidrs, ka puiši var.
Vai tev tagad jau ir skaidrība par nākamo sezonu?
Man ir daži piedāvājumi turpat Dānijā, taču es vēlos nogaidīt. Gribas uzspēlēt mazliet augstākā līmenī. Drīz būs izlases spēles, pasaules čempionāts, varbūt parādīsies vēl kādi varianti.
Pasaules čempionātos ir iespējas tikt pamanītam. Vai pārbaudes spēles arī var palīdzēt darbavietas meklējumos?
Domāju, ka ne. Neviens jau par pilnu neņem pārbaudes mačus. Ja nu vienīgi pārbaudes spēļu čempionus. Sazvanījos ar izlases pārstāvjiem, pievienošos pirmajiem treniņiem un cīnīšos par vietu sastāvā.
Pārtraukums būs nācis par labu, vai tomēr treniņos nāksies pasvīst kārtīgāk?
Domāju, ka tikai par labu. Es tomēr šosezon spēlēju ļoti daudz. Turklāt pēdējais mačs bija tikai 16. martā, atpūšos tikai desmit dienas - nav daudz. Tūlīt jau atsākšu treniņus un domāju, ka viss būs labi.
Šosezon ķēri ne tikai ripas, bet arī negodīgus hokeja spēļu ietekmētājus?!
Jā, bija tāda lieta. Manā komandā rezerves vārtsargs (Deniss Jensens - aut.) un vēl daži lika likmes uz mūsu komandas rezultātiem. Rezerves vārtsargu laukumā sūtīja pārsvarā pret vājo Rungsted. Un ar viņu vārtos zaudējām spēli 4:7. Tad viņiem uzreiz kļuva skaidrs, ka nākamajā mačā dos man spēlēt vārtos. Viņi piedāvāja man naudu, lai salaižu ripas. Zaudēt spēli nepiedāvāja - tikai ielaist konkrētu skaitu ripu periodā. Es atteicos, teicu, ka mani tas neinteresē. Sākumā nemaz negribēju viņus stučīt, bet šie bija tik uzstājīgi - divas nedēļas visu laiku mēģināja mani pierunāt. Kad saprata, ka nepiekritīšu, viņi rīkojās citādi. Vienā mačā jau pirmajā minūtē nokļuvām skaitliskajā mazākumā trīs pret pieci. Viņi uztaisīja it kā nejaušus noraidījumus. Tad sapratu, kas notiek, un nolēmu, ka tam jāpieliek punkts. Man nevajag sliktāku statistiku.
Vai brīdināji viņus, ka sūdzēsies trenerim, ja šie tā turpinās?
Nē, neteicu. Es vienkārši sapratu, ka man neviens neticēs, ja teikšu to tāpat. Tāpēc paņēmu diktofonu, ierakstīju mūsu sarunu ar viņiem, kurā man piedāvāja ietekmēt rezultātu, un tad noliku ierakstu uz galda trenerim. Nebiju domājis, ka sāksies tāda panika, bet… Treneris parādīja ierakstu kluba vadītājiem, tie tad tālāk federācijām. Tā viss nonāca līdz starptautiskajai federācijai.
Cik daudz naudas tev par to piedāvāja?
Dažādi bija. 500 eiro par divām ripām pirmajā periodā. Arī tūkstoti piedāvāja. Bet mani tas neinteresē. Man katra ripa, ko ielaižu pēc kļūdas, kremt, kur nu vēl tāda, ko ielaistu apzināti…