12. pulka kaujiniekiem «visgarākā diena» aizvien vēl nebija beigusies. Taču - pavērusi tiem dzīvu elli, kas nākamos vienpadsmit mēnešus Selindžeram būs jāapdzīvo kā kareivim. Viņam (to viņš acīmredzot būs sapratis jau šajā pirmajā naktī) kaut kur bija jārod spēks, lai no tās izietu dzīvs un nepazaudējis dvēseli.
Pēc tam vēl ilgus gadu desmitus Dž. D. Selindžers par vienu no savām dārgākajām relikvijām sauks nelielu kapsulu, lādīti dažu viņam visnozīmīgāko priekšmetu - piecu kaujas zvaigžņu un Prezidenta kaujas uzslavas raksta - glabāšanai. Arī kā izlūkošanas aģents, nonācis karalaukā, viņš bija spiests uzņemties kaujinieku vadību, atbildēt par to eskadriļu un vadu drošību un darbību. No viņa pavēlēm bija atkarīgas viņa kauju biedru dzīvības, un viņš uzņēmās šo atbildību ar dzelžainu pienākuma izjūtu.
Pretēji daudziem kareivjiem, kas bija nepacietīgi alkuši mesties desanta operācijā, Selindžeram trūka jebkādu ilūziju par karu. Tādos stāstos kā Vārīgais seržants un Pēdējā brīvsoļa pēdējā diena viņš jau bija paudis netīksmi pret viltus ideālismu attieksmē pret kaušanos karā un centies parādīt, ka tas ir kas asiņains un zemisks. Bet nekāda apjauta par kara kroplumu - ne loģiski, ne caur karu izgājušiem cilvēkiem iepazītā - viņu līdz galam nevarēja sagatavot tam, kas vēl bija priekšā.
Septītā jūnija rītausmā 12. kājnieku pulka vīriem kļuva skaidrs, ka vācieši ir savilkuši spēkus kādā ģeogrāfiskā punktā netālu uz rietumiem no Bozeviloplēnas. Krūmāju noaugusi vai kaila, šī vidiene bloķēja Sabiedroto desanta ceļu, un pret to bija attiecīgi jāvēršas. Pulksten 6.00 no rīta tika uzsākta ofensīva pret vācu spēkiem, kas, uzbrukuma šokēti, pēc brīža atstāja ieņemto pozīciju. Tad pulks vērsās uz ziemeļiem, vajādams bēgošos vāciešus.
Selindžeram bija pavēle divīzijas sastāvā izlauzt ceļu uz ziemeļiem un ieņemt ostas pilsētu Šerbūru. Bez kontroles pār ostu karaspēks nevarēja tikt virzīts kaujā ar Sabiedroto invāzijai vajadzīgo pilno intensitāti. Neieņemot Šerbūru, visai operācijai draudēja izgāšanās. Taču 12. pulkam veicamo primāro uzdevumu izpildīšanai nepieciešamais laiks izrādījās daudz ilgāks, nekā cerēts. Pēc piecu jūdžu izrāviena D-dienā tas turpināja strauji virzīties uz priekšu, nenojaušot, ka jau drīz savu iekarojumu distances mēros ne vairs jūdzēs, bet jardos.
Visi trīs (4., 8. un 22.) 4. kājnieku divīzijas pulki bija aizdzinuši ienaidnieku līdz joslai, kas apmēram 8000 jardu platumā šķērsoja Kotantēna pussalu. Šajā joslā vācieši bija izretinājuši kaujas ieroču bateriju rindu. 12. pulks pēkšņi izrādījās ļoti grūtā pozīcijā starp ienaidnieka fortifikāciju Emondevilas ciemā un Azevilas cietoksnī koncentrētajiem ieročiem. Iespiests šajās spīlēs bez manevra iespējām, pulks piedzīvoja savas pirmās kaujas ugunskristības.
Nepārtrauktā Emondevilas mīnmetēju un Azevilas smagās artilērijas apšaudē 12. pulks kāvās divas dienas un naktis.
(Turpinājums 13. novembra numurā)