«Pirmajās reizēs bērni līdzi uz pastaigām ņēma savas plastmasas spēļmantiņas, bet pēc kāda laika tām viņu kabatās vietas vairs nebija. Esot ārā, daudz saistošāki šķita akmentiņi, koka sprunguļi un citas dabā atrodamās lietas. Dēlam līdzi nu jau ir kabatas nazītis un cirvītis, ar ko var būvēt cietokšņus no mežā atrastām lietām. Mežā ir gaiss, pie jūras ir smiltis, kokos top būdas. Ļauju kāpt kokos, jo, pat nokrītot, ir sūnu drošības spilvens,» stāsta Inese, piebilstot, ka bērniem pastaigu laikā neko neaizliedz, ļaujot visu iepazīt pašiem. Paziņu bērni, kas pievienojas dabas pārgājieniem, ir priecīgi apgūt jaunas praktiskas prasmes un mācīties dabu. Iknedēļas pārgājieni, kas parasti norisinās Kalngales pludmales apkaimē vai Carnikavas parkā, ļāvuši bērniem izpelnīties arī uzslavas skolā. Skolotāja bijusi pārsteigta, ka Rīgas centra bērns pazīst dažādus skujkokus un prot par tiem pastāstīt klasesbiedriem. Tagad jaunā aizraušanās ir pārgājiena laikā nofotografēto augu meklēšana augu noteicējā, ko visi kopā dara, pārnākot mājās. Nākamajās reizēs bērni jau meklē atpazīto augu atkal dabā, zinot, piemēram, vai tas indīgs vai nē.
Arī aukstā sezona Inesi nebiedē, jo tā rūdot arī bērnu veselību: «Aukstie gadalaiki mums patīk pat labāk, jo tad ir daudz mazāk cilvēku mežā. Galvenais, lai bērni ir atbilstoši saģērbti siltos kombinezonos un vilnas biksēs. Tad pat neplānota iebrišana līdz viduklim jūrā, ko reiz piedzīvoja Namejs, nav bīstama, ja apģērbs ir atbilstošs. Mani bērni mēdz slimot tikai ar skolā ceļojošiem vīrusiem, bet nekad no saaukstēšanās pēc pastaigām.» Šajos gados distance dabā no diviem pārtapusi piecos kilometros, kurus reizēm teciņiem mēro arī jaunākā - divgadīgā meita. Novembra sākumā viņa svinēs dzimšanas dienu, un ģimene ar viesiem gandrīz 50 cilvēku sastāvā kopīgi dosies kārtējā pārgājienā, tiekoties Kalngales stacijā, lai svinētu svētkus pie dabas.