Jā, likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā pašreizējā redakcijā Eiropas Parlamenta deputātu nav starp tiem, kam pienākums publiski atklāt savus ienākumus. Arī man rodas jautājums - kāpēc ir šāds izņēmums? Ja paskatāmies interešu konflikta likumu, amatpersonas, kurām ir jāsniedz deklarācijas pēc tās formas, kā tā jāaizpilda Latvijā, ir, sākot no Nacionālo bruņoto spēku profesionālā dienesta karavīriem, Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām, iepirkumu komisiju darbiniekiem un beidzot ar Valsts prezidentu. Ja skatāmies konceptuāli - ja Latvijas tautas vēlētam pārstāvim Latvijas parlamentā ir jāsniedz deklarācija, kāpēc gan nebūtu jāsniedz deklarācija Latvijas tautas vēlētam pārstāvim Eiropas Parlamentā?!
Kura darbs turklāt tiek apmaksāts arī no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem, ko iemaksājam kopīgajā budžetā.
Šādi jautājumi rodas. Protams, es nevaru atbildēt, kāpēc šie deputāti likumā nav iekļauti.
Var jau atrunāties, ka eiroparlamentārieši nav gluži Latvijas valsts amatpersonas.
Es arī nedaudz papētīju, kā tas ir regulēts citās Eiropas Savienības valstīs. Ir valstis, kurās minētās amatpersonas ir iekļautas vispārējā regulējumā un iesniedz ikgadējās deklarācijas, kādas tiek prasītas no amatpersonām konkrētajā valstī. Tāda prasība ir arī, piemēram, Lietuvā.
Var teikt - kas nu tādam eiroparlamentārietim slēpjams. Ka liela alga, daudzi zina, bet daudzus tas varbūt šokētu. Taču bieži aizmirstam, ka viņam var būt liela ietekme arī Latvijas politikā un ar to saistīta iespēja varbūt arī ne tajā legālākajā ceļā vairot savu labklājību.
Man grūti pateikt, kas kuram parlamentārietim varētu būt slēpjams. Bet, manuprāt, politiķim kā vēlētai personai jārēķinās, ka ir jāsniedz informācija, kas sabiedrību interesē. Jo sabiedrībā ir bažas par to, vai visi amatpersonu ienākumi gūti godīgā ceļā. Tāpēc pilnīgi noteikti jānotiek arī deklarāciju patiesuma pārbaudēm. Mērķtiecīgi, balstoties uz risku izvērtējumu.
Jāņem arī vērā, ka Eiroparlamentā var tikt ievēlēti ļoti dažādi cilvēki. Kādam ir uzņēmumi vai citi īpašumi Latvijā, kāds ir sabiedriski un sociāli aktīvs, darbojas ne tikai partijā, bet arī nevalstiskajās organizācijās, kam iespējami arī citu valstu finansējumi, kā bieži vēsta mediji. Deklarācijas veicinātu atklātību par to.
Amatpersonu deklarāciju pamatuzdevums ir, lai sabiedrība varētu gūt pārliecību, ka attiecīgās amatpersonas darbojušās godprātīgi, sabiedrības interesēs un ka tām nav gūti nelikumīgi ienākumi. Latvijā ir ļoti plašs amatpersonu loks, kurām jāsniedz deklarācija - tie ir 56 tūkstoši amatpersonu -, likumā ir ļoti strikti atrunāti gan termiņi, gan forma, pēc kuras deklarācijas jāiesniedz, tikai diemžēl pietrūkst paša būtiskākā - ka tās vajadzētu kādam arī pārbaudīt. Līdz ar to arī mēs pēc revīzijas skaidri pateicām: mūsuprāt, šī amatpersonu deklarēšanās sistēma nav efektīva, jo tajā nav paša galvenā elementa - šo amatpersonu deklarāciju pārbaudes. Tātad vispirms būtu jāsakārto tas, ka šīs deklarācijas kāds pārbauda, pēc tam mēs varam domāt arī par loka paplašināšanu, kādu amatpersonu iekļaušanu vai varbūt kādu izņemšanu ārā.
Ja visi 56 tūkstoši jāpārbauda, tas arī noteikti prasītu milzu resursus?
Te jau arī nekas pilnīgi no jauna nav jāizdomā. Ir šādi mehānismi atstrādāti citās valstīs. Arī Valsts kontrole nesaka, ka jāpārbauda pilnīgi visi 56 tūkstoši deklarāciju. Jo, papētot citu valstu pieredzi, apjoms, kādā tiek pārbaudītas deklarācijas, ir dažāds - ir, kur pārbauda 10%, ir valstis, kur 50% no visu deklarāciju apjoma. Protams, arī tur nepieciešama saprātīga pieeja - acīmredzot jānosaka riskam visvairāk pakļautās amatpersonas.
Šobrīd vispār neko nepārbauda?
Likumā ir 28. pants, kas tā arī saucas «Deklarāciju un faktu pārbaude», tikai nez kāpēc tajā tiek runāts tikai par to, ka jāpārbauda, vai deklarācija aizpildīta noteiktā kārtībā, iesniegta noteiktā termiņā. Vai tiešām vissvarīgākais ir tas, ka visas ailītes pareizi noformētas?! Tas, protams, arī svarīgi, bet nevar būt primārais. Tās prasības, kas varbūt nav visbūtiskākās, par tādām izvirzītas, bet pati būtiskākā - aizmirsta.
Apzināti aizmirsta?
Varam runāt no tāda aspekta, ka tā situācija bija skaidra jau ļoti ilgu laiku. Manuprāt, diskusija starp VID un KNAB par to, kurai institūcijai vajadzētu amatpersonu deklarācijas pārbaudīt, notiek jau no 2003. gada. Ir pat bijuši informatīvie ziņojumi, kas skatīti Ministru kabinetā. Tātad problēma bijusi zināma, bet neviens nav vēlējies to atrisināt, vai jāsaka vēl skarbāk - nav vēlējies, ka amatpersonu deklarāciju patiesumu kāds pārbauda. Jo mēs jau zinām - ja ir politiskā griba kaut ko izdarīt, tas notiek diezgan ātri.
Cik ticami, ka politiskā griba kaut kad drīzumā pēkšņi radīsies?
Te jāņem vērā arī tas, ka arī sabiedrības uzmanība šiem jautājumiem nav pievērsta visu laiku. Deklarāciju iesniegšanai mediji pievērš plašu uzmanību, pēc tam priekšplānā ir citas aktualitātes, un, ja kādu jautājumu pastāvīgi neaktualizē, tā risinājumu viegli nolikt malā.
Gan jau var atrunāties, ka pārbaudes pat izlases veidā prasītu prāvus papildu budžeta līdzekļus - jārada jaunas štata vietas kontrolētājiem u. tml.
Ja runājam par VID, attiecībā uz kuru pēc savas revīzijas virzījām ieteikumu, ka vajadzētu izvērtēt deklarāciju patiesuma pārbaužu veikšanu, to nostiprinot arī normatīvajos aktos, viņu rīcībā ir labas datubāzes ar nepieciešamo informāciju. Ne jau viss jādara manuāli. VID rīcībā ir gan nodokļu informācijas datu sistēmas, gan elektroniskās deklarēšanās sistēma, gan datu noliktavas. Izmantojot tos rīkus, ko dod mūsdienu informācijas sistēmas, ir iespējams salīdzināt dažādās datubāzēs esošo informāciju, izķerot «neraksturīgos» gadījumus. Arī Valsts kontrolē savās revīzijās jau sen vairs neejam ķert atsevišķus gadījumus - mēs ņemam datubāzes, liekam noteiktā informācijas apstrādes tehnoloģiskajā rīkā, ievadām attiecīgos kritērijus un parametrus un tā izķeram neatbilstības. Arī revīzijas laikā mūsu speciālisti pārliecinājās, ka, salīdzinot datubāzēs esošās ziņas, arī deklarācijās uzreiz labi redzamas problēmpozīcijas.