Jaunumu dzirnām nepieciešams regulārs jauna «maļamā» pievedums. Tādēļ nav jābrīnās par rosību, kādu aizvadītās nedēļas nogalē izraisīja ziņa, ka KNAB aizturējis Latvijas dzelzceļa vadītāju. Ar jaunu sparu var ķerties pie minējumiem, «patiesie iemesli ir...» konstruēšanas un līdzīgām izpriecām.
Man aizturēšanas kontekstā liekas apspriešanas vērta nevis Magoņa personība vai pat KNAB pretenziju saturs. Noliekot to visu malā, gadījums ir netieša, bet laba liecība, cik liela nozīme Latvijā, kurā esot brīvā tirgus ekonomika, ir valsts uzņēmumiem (un attiecīgi to vadītājiem). Kad Valsts ieņēmumu dienesta (VID) struktūras laiku pa laikam aiztur kādu tā saukto naudas atmazgāšanas grupējumu, tiesībsargu minētās nodarījuma summas nereti ir visnotaļ lielas. Nereti parādās arī precīzāka informācija par apsūdzētajiem (uzņēmuma nosaukums, privātpersonas vārds, uzvārds). Vai tas izraisa līdzvērtīgu publikas interesi? Nē. Un tas arī saprotams, jo cilvēki pamatoti par lielākiem resursu un ietekmes centriem Latvijā uzskata nevis privāto biznesu (labi, bankas varētu būt izņēmums), bet valstij piederošos uzņēmumus. Ņemot vērā kontekstu (vadītāja aizturēšana), negribētu, lai precīzs uzskaitījums radītu kļūdainu iespaidu par «mājieniem», tomēr aicinu lasītāju pašu galvā pārskaitīt, kas šajā valstī ir lielie nodokļu maksātāji, pasākumu sponsori un mecenāti, līdzvērtīgi oponenti (vajadzības gadījumā) strīdos ar politiķiem. Vai daudzus, atvainojos, baigi uztrauc, kas kļuvis par tā vai cita liela privātuzņēmuma vadītāju? Cita lieta - valsts kapitālsabiedrības. Kas ir lielākais naudas plūsmu pārdalītājs caur konkursiem un iepirkumiem? Valsts kapitālsabiedrības.
Te nu mēs esam. Domāju, vairākums sabiedrības ir pārliecināts, ka Latvijā kopš neatkarības atgūšanas ir veidota uz klasiskā liberālisma principiem balstīta ekonomika. Kreisāk noskaņotie pat teiks, ka nepieļaujami ultraliberāla. Manuprāt, ir jānošķir divas lietas. Viena - daži desmiti uzņēmēju, kuri gadu laikā uzkrājuši daudzu skatījumā neadekvāti lielu personīgo turību, ar kuru «zīmējas» utt. Cita - ekonomikas struktūra kā tāda. Un tad jāsaka, ka Latvijā kopš neatkarības atgūšanas pie varas esošās partijas, kas tiek uzskatītas par labējām, ir konsekventi uzturējušas tādu spēku samēru ekonomikā, kas vedina runāt par kapitālismu bez kapitālisma. Jo politiskajai elitei neatkarīgi no partijas simbolikas un nosaukuma šāda konstrukcija ir izdevīga. Nav pat runa par publiskajā telpā daudz locīto iespēju valsts kapitālsabiedrībās labos amatos iekārtot «vajadzīgus» cilvēkus; jo lielākus līdzekļus akumulē šie uzņēmumi, jo lielākas politiķiem iespējas manipulēt ar dividenžu izmaksas apmēriem, šīs naudas novirzīšanas mērķiem utt. Politiķiem, izmantojot valsts kā īpašnieka statusu, ir iespējas ietekmēt uzņēmumu attīstības projektus. Ja šie aspekti ir ar mīnuszīmi, valsts kapitālsabiedrības politiķiem ir nozīmīgas pozitīvā nozīmē kā civilizēts nodokļu maksātājs. Īsi sakot, ir virkne iemeslu šo uzņēmumu lielajai nozīmei Latvijas ekonomikā, tomēr tai ir arī ēnas puse.