Ievērojot, ka tālākajā tekstā runa būs par Rīgu, vēsturi un diskusiju kultūru, atļaušos sākt ar citātu no franciskāņu mūka Sebastiāna Minstera darba Kosmogrāfija (1544. gads), kurā viņš par tā laika Livoniju raksta: «Pie viņiem lielā cieņā tikai tirgoņi un bagātie, bet mācītos netur nekādā vērtē.»
Vērojot kaislības ar Saeimā nonākušo iniciatīvu par Uzvaras laukuma pārveidi Pārdaugavā atbilstoši 1939. gada projektam, liktos lietderīgi - pirms savstarpējas apsaukāšanās -, ja godājamie strīdnieki konteksta iegūšanai būtu izlasījuši dažas grāmatas. Piemēram, pirms četriem gadiem iznākušo Denisa Hanova un Valda Tēraudkalna Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā. 1934-1940, kā arī arhitekta Jāņa Lejnieka Rīga, kuras nav (1998). Vai mazliet paciestos, līdz grāmatnīcās nonāk vēsturnieka Mārtiņa Mintaura Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā. Un tad visa šī, piedodiet, ņemšanās ar to, ko nojaukt, kāpēc nojaukt, kas ir un kas nav «provokācija», «necieņa», kas ir «saglabājama vēstures liecība» un kas nav, iespējams, būtu saturīgāka. Savukārt jēdzīgs, daudzpusīgs diskusijas saturs, manuprāt, ļauj debatētājiem vienam pret otru izturēties pieklājīgi, pat katram paliekot pie sava.
Kas tas mums par nelāgu niķi - nevis vienkārši pateikt: «es tev nepiekrītu», bet par katru cenu vēl papildus mēģināt apsaukāties un «iegriezt» strīdu citā kontekstā? Paturot prātā, ka runa ir par ēkām un telpu, nocitēšu Pārdaugavas hercogistes Vīlandes prāvesta Dionīsija Fabrīcija liecību par nemieriem Rīgā 1586. gada nogalē (Fabrīcijs bija notikumu laikabiedrs): «... viņi iebruka jezuītu kolēģijā, kur uzlauza baznīcas durvis, padzina tēvus un apgānīja visu, kas atradās telpā. Svētie sakramenti tika izmētāti uz grīdas, ar plikām pēcpusēm viņi uzsēdās uz altāra... Viņi izlaistīja uz grīdas svēto ūdeni no trauka, kurā sabēra atkritumus.» Var definēt jezuītus par pretiniekiem, bet kāpēc jācūkojas? Un tā tas turpinās joprojām.
Runa nav par to, vai esmu «par» vai «pret» konkrēto priekšlikumu. Runa ir par to, ka jautājumos, kas prognozējami ir sarežģīti un kaislības izraisoši, ārkārtīgi svarīgi ir tas, cik kvalitatīva būs, ja tā var teikt, intelektuālā platforma, kuras ietvaros strīds notiks. Ja nav laika tādu izveidot, tad jārēķinās, ka debates aizstreipuļos ar savu sākotnējo tēmu nesaistītos virzienos, piemēram, kā konkrētajā gadījumā, sāksies strīdi par to, «kas vēl jānojauc» un ko kurš domā par Ušakovu per se. Pretarguments - tāda nu demokrātija ir. Labi, bet tad mēs neesam tikuši tālāk par Spartu, kur «balsošana» sapulcēs izpaudās kā - kura viedokļa atbalstītāji skaļāk kliegs.