Pareizi darīja tie, kuri tieši šodien paziņoja par pedagogu algu reformas atlikšanu. Neko īpašu neizraisīja pat latviešu izcelsmes Amerikas trešās līgas badmintona (piedodiet, ja kļūdos, man tie sporti ne visai) spēlmaņa Porziņģa izteikums par «to sūda Latviju», kas citkārt uzspridzinātu PAREIZĀ VIEDOKĻA zinātāju rindas un jaunais cilvēks tiktu nosūtīts vismaz uz Marsu.
Nekas no tā nebija pat samanāms. Visi bija aizņemti ar Latvijas prezidenta vēlēšanām. Precizējot - pašiem vēlēšanu dalībniekiem un viņu apkalpojošajiem konsultantiem LIKĀS, ka visi ar to aizņemti.
Saeimas priekšsēdētāja jau no agra rīta visus mudināja domāt valstiski. Jāpiekrīt vien ir, jo opozīcijas partiju solījumi - ja nav mums, tad lai nav nevienam, necik vairāk par valstiskuma tējkaroti vērti nebija. Valstiskums bija jāsaprot ar medainām runām par šo diženo dienu, sirdsapziņu, godaprātu, gaišo nākotni, viedumu un valstsvīra mirdzošo tēlu Turkmenistānas priekšnieka stilā. Egils Levits nu jau tika mērīts pasaules lielstandartu orbītās. Būšot tālu priekšā visādiem ilvesiem un grībauskaitēm un, ja paklups, tad vienīgi tāpēc, ka Merkele un Obama, sabijušies no gaidāmā noēnojuma, laiduši ziņu pa NATO aizsargātajiem kabeļiem, lai drusku nobremzē tos trakumus.
Sasniegums iepretim četrus gadus veciem notikumiem bija ievada debašu būtiska īsināšana, nopakaļ tam sekoja kļūdīšanās, neierobežojot katra fanu pulciņa izrādes laiku. Nacionālais gals nadzīgi rāpās tribīnē un cildināja savu favorītu kā retu gleznu Sotbija izsolē. Ingmārs Līdaka mēģināja turēt līdzi ar «sākumā liekas, bet beigās izrādās» līniju, bet palika nesaprasts. Citkārt būtu jāsadala - katram kandidātam pa piecminūtei, vēl viena «esneparnevienunekad» pulciņam un viss. Savukārt Saskaņas Agešins ieies vēsturē ar Latvijas valstiskuma periodā visīsāko aicinājuma uzrunu, ko, protams, varēja vēl īsināt - «Par Dolgopolovu!» pēc neliela treniņa varētu ietilpināt vienā sekundē. Bondara kungs cīnījās ar šur tur vēl sastopamo latvieša pieticību un uz mucas kāpa cildināt pats sevi. Tomēr visjaukāk (gan ne debatēs - laikam neatļāva) bija klausīties Ingunas Sudrabas ar tādu kā vainīgu smaidiņu stāstītos pekstiņus, kādēļ viņi ne par vienu, nekad, nekur, nekādos apstākļos.
Tomēr ko nu mocīsim tos politiķus, kas jau saņēmuši ierasto olu un tomātu apjomu vismaz virtuāli. Dažādu konsultantu un prognozētāju kopīgo attieksmi personificē liels un saburzīts Juris Kaža, kurš prognozēšanas (vai ko nu viņš tur darīja) laikā TV tiešraidē tā arī rokas no bikšu kabatām neizņem. Labs fons svētam sašutumam par politiķu mānīšanos, tā arī nepasakot, kuri Vējonim ceturtajā kārtā tās balsis dāvināja.
Tomēr kopumā gāja uz priekšu raiti un samērā loģiski, kas lika konsultantam pamatoti cerēt uz samocītu, bet tomēr progresu Pirmās personas vēlēšanu procedūrā iepretim piedzīvotajiem «zaķiem no cilindriem». Tad nāca ziņa no Nacionālās apvienības apbedīšanas biroja stilā ieturētās preses konferences. Ideālu vārdā lielāko balsu skaitu savākušo kandidātu neatbalstīs. Ai! Vēl pēc brīža Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir ievēlēts. Fuh! Paliek tikai divi jautājumi - ar kādām balsīm un par kādu cenu? Un kā tur bija vairāk - cirka vai tirgus?