Noteikta domas tradīcija nu jau vismaz pēdējo 100-150 gadu garumā uztur tēzi, ka tā dzīvības daļa, kas esam mēs, - cilvēki - izvirzīto un apspriesto (?), un tēmu līmenī kļūst arvien seklāka un paviršāka. Pierādījumus šai tēzei var minēt bez gala, tomēr vienlaicīgi nepamet sajūta, ka tieši šobrīd mēs saskaramies ar patiesi dziļām, kā mēdz teikt, eksistenciālām problēmām. Kaut ņemam par izejas punktu vardarbības uzplaiksnījumus pēdējās dažās nedēļās dažādos pasaules nostūros.
Jā, vardarbība ir mūsu eksistences sastāvdaļa, visos laikmetos ir pastāvējis un kultivēts citādā, pretinieka tēls. Tomēr nu tas kļūst arvien izplūdušāks. Tālāk teiktais gan varbūt īsti neatbilst Rietumu izpratnei par konfliktu risināšanu XXI gadsimtā, tomēr zināmā mērā var saprast, ja vardarbība, t. sk. terora akti, tiek vērsta pret ļaudīm, kas kāda skatījumā ir okupējuši šī kāda zemi, pret šo okupantu vietējiem sadarbības partneriem administrācijā utt. Karā kā jau karā. Bet kāda bija to nogalināto vaina, kuri kā atpūtnieki bija ieradušies Tunisijā? Tas, ka viņi piederēja citai kultūrai un reliģijai (pieņemot, ka kāds no tūristiem vispār sevi definēja kā kristieti)? Un, starp citu, kā šādu terora aktu veicēji var būt pārliecināti par «šeit un tagad» iznīcināmo identitāti? Dievs debesīs izšķiros? Lai kā arī būtu, vai nākas secināt, ka daudz piesauktā individuālisma (pat pārliecīga) laikmetā vienlaicīgi plaukst un zeļ kolektīvā vaina? Pretinieks a priori ir tas, kas vienkārši nepieder manai grupai, neatkarīgi no šī indivīda uzskatiem un darbiem? Ja tā, tad mēs agri vai vēlu nonākam pie šīs kolektīvās vainas apvērstā modeļa: kāda nozīme, vai jūs esat t. s. mērenais vai radikālais musulmanis? Bail jebkurā gadījumā, kas savukārt ir pirmais solis uz islamafobiju kā tādu. Līdz šim mēs kaut kā bijām tikuši uz priekšu ar saturiski pietiekami pareizo tēzi «katrā tautā (reliģijā utt.) ir savi kretīni, bet...». Šis uzstādījums beidz funkcionēt? Tātad nu dominēs vispārinājumi?
Un kā tad mēs iedomājamies šādā gaisotnē līdzās pastāvēt? Ja atceramies, ka mūsdienās nav iespējama etniska, starpkultūru norobežošanās nācijvalstu robežās.
Proti, te vairs nav runa par to - braukt vai nebraukt atpūsties uz, piemēram, Ēģipti; runa ir par to, ka irst Rietumu, kā mēs līdz šim tos esam uztvēruši, sabiedrību audums. Informācijas tehnoloģijām, kurām taču it kā vajadzēja veicināt zināšanu un savstarpējas izpratnes izplatību, «piepalīdzot» šajā procesā. Mēs esam sasnieguši apbrīnojamu līmeni molekulārbioloģijā, astrofizikā, materiālu zinātnēs un vienlaicīgi esam izrādījušies pilnīgi negatavi problēmām, kas sasniegumus zināmā mērā padara bezjēdzīgus.