Otrdien valdība nolēma pensionēšanās vecumu no pašreizējiem 62 līdz 65 gadiem paaugstināt jau no 2014. gada. Tas notiktu pakāpeniski līdz 2020. gadam un pirmos skartu apmēram 50 tūkstošus cilvēku, kuri dzimuši laikā no 1952. gada līdz 1957. gadam. Līdzšinējais Labklājības ministrijā (LM) izstrādātais plāns paredzēja sākt pensionēšanās vecuma paaugstināšanu tikai no 2016. gada. Tiesa, tādā gadījumā tas notiktu līdz 2021. gadam, t. i., tagadējā variantā par vienu gadu straujāk.
Cilvēkus visvairāk satraukušas tieši šīs izmaiņas, pareizāk sakot, mainīgums nostādnēs. Vēl tikai pirms gada valdība ar sociālajiem partneriem vienojās par citu pensijas vecuma paaugstināšanas grafiku. Tagad nav nekādu garantiju, ka šis «pārsteigums» ir pēdējais. Mulsina arī cita lieta - sociālajam budžetam, protams, ir problēmas, bet vai pensionēšanās vecuma palielināšanās ir vienīgā un galvenā panaceja. Turpinoties demogrāfiskajai krīzei, t. i., samazinoties reālo nodokļu maksātāju skaitam, kā vienīgo risinājumu piemērojot manipulēšanu ar pensionēšanās vecumu, to varam pieaudzēt līdz absurdam. Un tas savukārt izveidotu apburto loku - ne mazākā mērā nemotivētu cilvēkus maksāt sociālo nodokli un domāt par savu pensiju.
Kas biedē - ir zināms fragmentārisms valdības meklējamos risinājumos, kā arī vieglākā ceļa meklējumi.