Horta sāka klāstīt savu plānu, viņi lēni virzījās uz ceļa sākumu.
- Augšā mēs varētu pasēdēt un iedzert tēju, atcerēties vecos laikus... - Horta teica.
- Tas ir pārāk garš maršruts. Ņemsim īsāku. Cik ir īsais? - Dambrets teica.
- Tev taču ir jauni zābaki!
- Es domāju par Vestmanu, lai viņš nepārpūlas.
Horta pameta acis uz Vestmanu.
- Varbūt tomēr ne tik garu... - Vestmans nedroši ierunājās, atspiedis rokas pret ceļgaliem.
Horta iepleta acis, izslēja muguru un uz brīdi sastinga, lūkodamies uz sniegotajām kalnu virsotnēm.
- Labi, ja īsāk, tad īsāk. Aizejam tad līdz skatu laukumam, tur pasēžam, un atpakaļ.
Dambrets un Vestmans saskatījās un palocīja galvas.
Viņi sasprādzēja mugursomu siksnas uz krūtīm, pievilka lences un devās augšā pa taku. Horta atsperīgi gāja pa priekšu. Viņš atcerējās, cik ļoti viņam patīk būt augšā kalnos. Kad viņš ir lejā, viņš uz tiem lūkojas, piemirsis gandarījuma sajūtu, kas pārņem, ejot pa takām un redzot bezdibeņus un ielejas sev riņķī un tālas, tālas klinšu sienas un sniegotas virsotnes. Un viņš iedomājās, kā arī pa tām kalnu grēdām šobrīd cilvēki iet pārgājienos un ik pa gabaliņam apstājas, lai pavērtos apkārt, uz tiem kalniem, pa kuriem šobrīd iet viņi.
Dambrets gāja aiz viņa, viņam nelika mieru Vestmana pašsajūta un paziņojums vilcienā. Tas tā ir, un tas nav maināms. Visa dzīve uz to ved. Un varbūt tiešām ir labāk zināt to laikus. Viņš uztraucās, vai Vestmans var paiet, bet viņš arī nevēlējās izrādīt pārāk daudz rūpju, lai Vestmans nesajustos nevarīgs. Vestmans jau ar pirmajiem soļiem augšup zināja, ka viņš nevarēs tikt pat līdz skatu laukumam, viņa kājas vāji turējās, kamēr viņa galva domāja, kā pateikt biedriem, ka arī īsais gājiens izpaliks. Viņam nebija spēka turpināt. Vestmans paslīdēja uz akmeņiem un, izdvesdams vaidu, nolikās zemē. Dambrets pagriezās un metās viņu celt aiz padusēm. Horta krietni priekšā palika stāvam un gaidām, kad viņi to panāks. Vestmans purināja galvu.
- Ejiet jūs vien paši, - Vestmans pūta.
Dambrets pamāja Hortam, lai viņš nāk pie tiem, un sauca, ka tālāk nesanāks iet. Horta atgriezās un klusēja.
- Piedod. - Vestmans pacēla acis uz Hortu.
- Apsēdīsimies tepat. - Horta norādīja uz kori nost no taciņas. Viņi palīdzēja Vestmanam piecelties, paiet dažus soļus un atkal apsēsties. Viņi sēdēja klusēdami, skatīdamies, kā ēteriskie mākoņi meta ēnas pār ieleju.
- Man te ir... - Horta izņēma no somas plastmasas kārbu un attaisīja, no tās izsprāga dažas mazās mušiņas, kas bija nemanot ievākotas līdzi. - Nekas īpašs, tādas vīnogas, gatavas, ļoti gatavas, varbūt pat pārāk. - Viņš noknibināja vienu un ielika mutē. - Nē, ēst var. - Viņš pasniedza kārbu tālāk.
(Noslēgums 17. jūnija numurā)