Bet tad ieradās meita ar znotu, un viņiem tik daudz neinteresēja savi bērni, kā Vestmans un viņa mirstamā kaite. «Kāpēc jūs man to atgādināt?» Vestmans bija izsaucies neiecietīgi un nolicis krūzi uz galda tā, ka no tās izšļakstījās garšīgā kafija, kuru viņam neļāva mierīgi padzert. «Es pats to zinu.» - «Tēti, es tikai uztraucos par tevi,» teica meita, uzlikusi roku uz viņa pleca. «Vai tu biji pie ārsta?» Vestmans nogrūda viņas roku un iesaucās: «Es visu laiku eju pie ārsta! Visu laiku! Pie ārsta tad un pie ārsta šad! Jūs tik daudz ārstu visā savā dzīvē neesat redzējuši!» Viņš kāpa augšā, lai nebūtu ne ar vienu vairs jārunā. Bet pulkstenis rādīja, ka viņam laiks doties ārā no mājas, lai paspētu uz staciju. Tomēr viņš labāk nokavēs, nekā dosies vēlreiz lejā, kamēr viņi nebūs aizbraukuši. Labāk viņš sastapsies ar Hortas dusmām nekā pats ar savējām pret situāciju lejas stāvā. Sisija sauca, lai viņš nāk atvadīties no mazbērniem. Vestmans klusi stāvēja augšstāvā, izlikās, ka nedzird, un lūkojās pulkstenī, iztēlodamies, kā viņam būs jāsteidzas. Piepeši viņš atskārta, ka tomēr ir izlēmis pārgājienā doties. Meita lūdza Sisiju, lai viņa neuzstāj tēva nākšanai lejā, lai paliekot, kā ir, tā esot labāk. Durvis aizvērās, kņada bija rimusies. Sisija iešļūca virtuvē. Vestmans kāpa lejā. «Tu tomēr dzēri to kafiju,» viņa pārmetoši teica. «Necik nepadzēru, vai neredzi, ka krūze vēl pavisam pilna?!» Vestmans atcirta. «Redzu gan un redzu arī, kā tā velna dzira pa galdu izšļakstīta...» Vestmans ievilka un izpūta gaisu un atņēma Sisijai lupatiņu, ar kuru viņa slaucīja galdu. Viņš pabeidza slaucīšanu. «Piedod... vienkārši es esmu... tas viss kopā, un vēl tas pārgājiens...» Vestmans jutās vainīgs par savu uzvedību, par kafijas dzeršanu, par saslimšanu ar vēzi. «Ak, pārgājiens, pareizi!» Sisija iesaucās. «Visā tajā ņemšanās trakumā pavisam izkrita no vecā prāta!» Sisija nekad neko neaizmirsa, un viņa nekad neaizmirsa atgādināt citiem par visu, ko viņi varētu būt aizmirsuši. «Es jums iedošu līdzi pīrāgus, aknu.» Vestmans nejutās pelnījis aknu pīrāgus, ja viņš būtu zinājis, ka Sisija tos cepusi, viņš būtu savaldījies, lai nesāpinātu viņu. «Tev nevajadzēja cept pīrāgus, mazie knēveļi no tevis tāpat paņem pārāk daudz.» - «Drīz vairs nebūs, kam cept.» Sisija un Vestmans - abi satrūkās. Viņi abi bija dzirdējuši pasacīto. Un abi meklēja citus veidus, kā to varētu saprast. «Man jāiet. Es kavēju. Horta šņāks.» - «Viņš tāpat vienmēr šņāc. Ņem pīrāgus!» Sisija atvēra durvis un izlaida Vestmanu, viņš ļodzīgi devās prom, uzsaukdams: «Šodien ir karsts.» Sisija pamāja un aizvēra durvis, kad Vestmans vairs nebija redzams.
Hortas kalendārā šis datums bija apvilkts ar lielu rimbuli. Citos mēnešos arī bija daži rimbuļi, bet ne tik lieli un trekni izapļoti. Vēl neizrausies no gultas, viņš sāka dungot, pielika pirkstu pulkstenim tieši brīdī, kad tas sāka modināt, un tūdaļ nospieda pogu, lai tas netarkšķ.
Viņš piešļakstināja vannas istabu, mazgādams paduses virs izlietnes, tad noslaucījās, nosusināja apšļakstītās kājas un, nometis dvieli zemē, uzkāpa tam un ar kāju pastumdīja pa slapjumu, tad paspēra zem izlietnes.
(Turpinājums 27.05.)