Vestmans sāka novērtēt mirkļus. Viņš sāka novērtēt visu. Varbūt Sisijas vārdi bija viņā kaut kur aizķērušies, varbūt tiešām labāk bija zināt un izbaudīt un ar apziņu no visa atvadīties. Galu galā tiešām neviens taču nav mūždzīvotājs. Viņš sāka domās gatavoties pārgājienam. Viņš izstaigāja to savā prātā vai atmiņā - kāds tas palicis atmiņā no iepriekšējām reizēm. Viņi satiksies, Horta būs kašķīgs kā vienmēr un gribēs visu kontrolēt, it kā viņi ar Dambretu būtu viņa bērni. Tik nevarīgs Vestmans vēl nebija, lai būtu kā bērns. Bet Horta vienmēr par visu izteicās bez iejūtības pret citiem. Tāds nu Horta bija. Tādu viņš to atcerējās no laika gala. Nav jau viņam dzīvē gludi gājis - viņa sieva... kā viņu sauca... nomira jauna, ļoti jauna, ja tagad tā padomā, tāda jaunība šķiet neticama. Roze Marija! Pirms viņas Hortam bija daudzas draudzenes, bet viņš jau bija jauns un varbūt ne tik indīgs, vai arī tā inde pareizās meitenes vilināja, dzeloņi, kuru nebija viņās pašās. Vestmans mēģināja atcerēties kādu pēc Rozes Marijas. Viņš pārskatīja savā prātā lielas viesības, gadadienas un salidojumus... un tajos visos redzēja Hortu vienu. Vienu klīstam apkārt, vienu sēžam pie galdiņa un visu izsmejot un kritizējot, vienu pie bāra pasūtinām pārāk daudz dzērienu, vienu dodamies mājup, kur viņš dzīvoja viens. Kad Vestmans dzirdēja Sisijas balsi, viņš maigi skatījās tās virzienā. Diez kas nav - vecumdienās palikt vienam. Un ja vēl vienam ar to prostatas vēzi vajadzētu tikt galā?
Varbūt Horta bija vientuļš? Maz ticams, viņš nemīlēja cilvēkus. Domājams, viņš kaut kādā mērā mīlēja Vestmanu un Dambretu, vecos cīņu biedrus. Bet vai tā bija mīlestība, kas bija Vestmanā pret Hortu? Vai tas bija pienākums? Draudzība? Varbūt tagad nebija jēgas tērēt kādu brīdi no atlikušā laika, lai pavadītu to ar kādu, kam tas nebija vajadzīgs, ar kādu, kas nīda visu, kas varbūt nīda arī pašu Vestmanu. Nav jēgas tagad par to domāt, dzīve pagājusi kopā, kopā tā arī jānobeidz. «Tad nu labi,» Vestmans noteica pie sevis, pārbaudīja, vai mugursomā ir viss vajadzīgais, un nonesa to lejā.
Viņš sagaidīja pārgājiena dienu ar atkal dalītām jūtām, ar šaubām, ar gribēšanu un vienlaicīgu negribēšanu. Mazbērni bija palikuši pie viņiem pa nakti. Vestmans bija noskaņots nervozi, galvenokārt tāpēc, ka Sisija visu rītu viņam nebija veltījusi ne druskas uzmanības, pakodama bērnu mantas un uzturēdama māju kaut nebūt kādā kārtībā. Tēja bija jāuzlej pašam, bet, tā kā tas bija jādara pašam, tad Vestmans atļāvās uzliet kafiju. Sisija pieskatīja, lai viņš kafiju nedzer, jo sevišķi tagad. Bet Sisijas nāss bija pārāk jutīga, un, pieskatīdama bērnus, lai tie sakārto no šujamkastes izbērtās diegu spoles un neizbārsta adatas no spilventiņa, viņa paguva sabārt arī Vestmanu. «Man vajag tonusam!» viņš atteica, turēdams rokās krūzīti, ar pienu un daudz cukura, vairāk nekā parasti, jo arī to Sisija neredzēja, malks saldās kafijas lika viņam uz mirkli atslābt. Bet tad ieradās meita ar znotu, un viņiem tik daudz neinteresēja savi bērni, kā Vestmans un viņa mirstamā kaite.
(Turpinājums 20. maija numurā)