- Nu un?! It kā tev vai Vestmanam jaunībā nebūtu bijušas draudzenes, neskaitāmas.
- Bet es nevienu ar varu...
- Nu, nav viss tik melns vai balts, kā Dambrets te saka! - Horta ieņēma paskaidrojošu un sevis attaisnojošu toni. - Viņa... viņa... Viņa no manis novērsās. Bet tā tas nevarēja būt, jo es no viņas novērsos pirmais!
- ...un tu negribēji palikt zaudētājos, - Dambrets lika vārdus Hortas paskaidrojumā.
- Kaut kā tā. Un tas nebija nemaz tik traki. Viņa nemaz nepretojās.
- Viņa nebija sajūsmā.
- Viņa nebija sajūsmā. Bet viņa neteica, lai pārstāju. Nu, varbūt mazliet, bet viņas visas tā saka.
Vestmans iepleta acis. - Viņa nebija vienīgā?
Horta nepievērsās Vestmana izbrīnam, viņš gribēja pabeigt iesākto. - Es nedomāju, ka viņa to uztvers tik sāpīgi.
- Viņa gribēja sev padarīt galu. - Dambrets skatījās uz Hortu.
- Bet nepadarīja!
- Jo es viņu atrunāju. Es biju pie viņas dienu un nakti, es viņu lūdzos, dažreiz es viņu nelaidu laukā no mājas, lai viņa neizdarītu ko neatgriezenisku.
- Es jau teicu, ka ne velti viņas iesauka bija Demence!
- Kuš, kuš... - Vestmans uzlika roku Hortas žestiem, lai viņš nesadusmotu Dambretu, un Vestmans arī gribēja zināt tālāk.
- Es viņu mīlēju, es viņu mīlēju, kad tu viņu nemīlēji, un es to redzēju, bet viņa vēl ne. Es neko nedarīju, es nestājos tev ceļā, tu biji mans draugs. - Dambrets uz brīdi ieturēja pauzi. - Es visu dzīvi esmu domājis, kā tas nākas, ka mēs esam draugi. Kas mūs saista?
- No jaunības! No universitātes!
- Tas ir vienīgais, bet tas nav iemesls. Mūs nekas nesaista. Es nespēju atrast neko kopīgu ar tevi kā ar cilvēku. Un pēc tam, kad tas viss bija noticis, tas man uzdeva vēl lielākus jautājumus, man nekad vairs ar tevi nevajadzēja runāt. Tas noslēpums mūs atgrūda vēl tālāk vienu no otra, tevi un mani. Bet arī kaut kādā jocīgā, es pat teiktu slimā, mani neizprotamā veidā saistīja.
- Bet tas viss tā nebija domāts! Tagad tas izklausās drausmīgi... bet toreiz tas nebija tā.
- Un kad tu viņai pateici atbrīvoties no bērna... Es gribēju viņu atrunāt, teicu, ka varu būt tavā vietā šī bērna tēvs.
- Tu tā teici?! Tu gribēji būt manā vietā?
- Es gribēju... es gribēju labot tavu kļūdu. Es gribēju, lai viņa iemīl mani.
- Nu, tu jau panāci savu...
- Man vajadzēja būt tavā vietā jau no paša sākuma. Es esmu neskaitāmas reizes pārdomājis dzīves ieceres attiecībā uz mums un neesmu līdz galam sapratis, kāpēc viņai bija jāiziet cauri šai drausmīgajai pieredzei ar tevi un tikai tad jāpamana mani.
- Jā, - Vestmans novilka, - tas līdz galam nekad nav saprotams. Es arī bieži domāju, kāpēc mēs ar Sisiju satikāmies...
- Ai, tagad tu sāksi muldēt par savu Sisiju, it kā mēs būtu kaut kādi puišeļi! Paskatieties uz sevi! Paskatieties uz mums! - Horta nošņācās.
(Turpinājums 15.04.)