- Tava Sisija ir malacis. Kā viņai iet?
Pēkšņi pār peronu pārvilnīja Hortas skaļie saucieni. Viņš bija aizspraucies uz perona viņa galu un no turienes vēcināja draugus pie sevis, bet viņi pamāja atpakaļ par zīmi, ka nekur neies.
- Viņa kļūst jaunāka. Nesaki Hortam, bet man ar katru dienu kļūst arvien grūtāk nest šo dzīvības nastu. Nē, es vēl negribu mirt, bet man liekas, ka es būšu pirmais...
- Nu jau, nu jau! - Dambrets mierināja. - Man būtu žēl tevi zaudēt. Saņemies!
Vestmans atkal izrāva no kabatas mutautu un, slaucīdams pieri, pa starpai uzsūca miklumu arī no acīm.
- Vecie vēl taču nebija pavisam noplīsuši! - Vestmans pameta galvu uz Dambreta kājām.
- Nē. Klemence smējās kā traka, kad es tos pārnesu no lielveikala. Viņai ir humora izjūta - viņa man saka: «Tu jau taisies debesīs kāpt, ka nopirki sev jaunas miroņčības?!» Par to es viņu mīlu! Bet pati man uzdāvina jaunu kreklu! - Dambrets pagrozīja zābakā ieauto kāju uz papēža un padīžājās ar savu kreklu.
Horta bija atspraucies atpakaļ. Viņš bija iekarsis neapmierinātībā. Noņēmis mugursomu, viņš to sniedza Vestmanam paturēt, bet Dambrets to pārtvēra savās rokās, lai neapgrūtinātu Vestmanu vēl vairāk. Horta atvilka jakas rāvējslēdzi un vilka rokas ārā no piedurknēm. Piebrauca vilciens, un gaidītāju vilnis devās tam pretī, arī Dambrets un Vestmans. Horta nepakustējās ne sprīdi, norādot, ka viņš nav gatavs, viņš nevarēja izmaukties no savas jakas.
- Ar nākamo! - viņš teica.
- Bet tu taču... - Vestmans bija samulsis, ka Hortas nepacietība un steiga nu bija izgaisusi.
- Ar nākamo, nākamo. - Horta māja ar galvu Dambretam, kas jau bija pieķēries vilciena durvju stangai, bet Vestmans stāvēja starp viņiem un, kad sāka atkāpties uz Hortas pusi, arī Dambrets atlaida spraisli un nokāpa atpakaļ uz perona.
- Būšot vēl viens tūlīt. Re, mūsu izklaides kļuvušas populāras visā valstī! - Horta jutās labāk, kad bija novilcis jaku un viss notika pēc viņa prāta.
- Tikai viņiem nav tavas sabiedrības! - Dambrets iegrieza.
- Jā, tā ir izmeklēta. Es izmeklēju labākos, kam to atvēlēt, - Horta ne visai droši noteica. Un vērsās pie Vestmana, viņš zināja, ka vajadzības gadījumā tas var nogludināt visus asumus. - Kas ar tevi, draugs? Tu izskaties kā izžuvusi sardele! - Horta maskēja savu līdzjūtību aiz smiekliņa, bet paskatījās uz Dambretu, kuram šķita, ka Horta ir patiesi nobažījies.
Piebrauca otrais vilciens, kurā sakāpa uz perona palikušie ceļinieki. Viņi iekāpa savā nodalījumā, kurā bija tikai divi koka soli viens otram pretī.
- Labi, ka tomēr palikām uz otru, tagad varam sēdēt visi kopā, - teica Vestmans.
Horta bija glaimots to dzirdēt un labprāt arī pats uzslavēja savu lielisko ideju. Vilcieniņš izkustējās no vietas, un sākumā tā brauciens bija lēzens un aiz loga bija redzami tikai zaļie koki, aiz kuriem, viņi zināja, ir klintis.
(Turpinājums 19. februāra numurā)