Viņi uzbruka, un Paternu sagrāba haoss. Moriski bēga no ciema; sievietes un bērni meklēja savas ģimenes vīriešus; kristīgās gūsteknes, atguvušas brīvību, sagaidīja atbrīvotājus ar gavilēm un centās nepieļaut ienaidnieču bēgšanu. Vietumis izskatījās, ka cīnās tikai sievietes. Marķīza vīri, sasnieguši ciemu, tūliņ metās meklēt morisku laupījumu, un atskanēja vien rets šāviens. Ilgi meklēt viņiem nevajadzēja, jo vairāki desmiti mūļu ar visām nastām bez sargiem un uzraugiem stāvēja laukumā pie ciema baznīcas, kas tāpat kā vairākums Alpuharras baznīcu bija uzbūvēta agrākās mošejas vietā. Brīnišķīgais guvums vēl vairāk iekveldēja kristiešu alkatību un izraisīja neskaitāmus strīdus. Šajās nastās bija viss, ko sirds varēja kārot: zīda baķi, upju pērles, dažnedažādas vērtīgas mantas.
Priecājoties par prāvo laupījumu, neviens neattapa, ka zelta gan te nav; mūļu pie baznīcas bija tik daudz, ka ikviens, zeltu neatradis, nosprieda, ka tas sasaiņots nastās, kas bijušas mugurā kādam citam lopiņam.
Apmeties pašā ciema malā, kur itin nekas neaizsedza skatu, Ernando pirmais pamanīja, ka morisku karaspēks ir satriekts straujā uzbrukumā un nu izklaidus bēg projām kalnos. Puslegu zemāk pa nogāzi, tur, kur notika sadursme, sniegā bija saskatāmi neskaitāmi kustīgi stāvi. Tie rāpās augšā. Steidzās paglābties virsotnēs. Daudzi no kustīgajiem punktiem slīdēja uz akmeņiem un ledus un krita lejā, citi piepeši nekustīgi palika uz vietas. Šādā attālumā Ernando nevarēja saklausīt arkebūzu troksni, taču varēja saskatīt uzliesmojumus un varenos dūmu mākuļus, kas no kristiešu ieročiem izplūda gaisā pēc katra šāviena.
- Mums jābēg! - Ernando uzsauca Āišai un Fātimai.
Sievietes vēl kādu mirkli kā apstulbušas noraudzījās, kā bēg morisku karaspēks.
- Palīdziet man! - steidzināja Ernando.
Visi steigšus sagatavoja mūļus ceļam. Kad nastas bija droši nostiprinātas mūļiem mugurā, Ernando ciema pretējā malā redzēja strauji aizauļojam Aben Umeiju. Tam pakaļ, zirgus piešiem durstīdami, brāzās citi jātnieki, arī Brahims. Arī tie nedaudzie kareivji, kas bija apmetušies Paternā, haotiski metās bēgt. Nu jau skaidri varēja sadzirdēt šāvienus un to, kā uzbrucēji piesauc palīgos svēto Jēkabu.
- Ko nu? - aiz muguras atskanēja Fātimas balss.
- Uz turieni! Iesim uz Ragvas pāreju! - viņš atbildēja, norādot virzienu, kas bija tieši pretējs tam, kurā aizbēga kristiešu vajātais morisku halīfs un tā pavadoņi.
Fātima un Āiša izbrīnītas lūkojās, kurp puisis rādīja. Meitene gribēja ko teikt, taču spēja tikai kaut ko nesaprotamu nomurmināt un ciešāk piespieda pie krūtīm Humāmu. Āiša skatījās, palikusi kā bez valodas. Tur taču nebija nevienas takas! Tikai sniegs un klintis!
- Nāc, Vecā! - Ernando saņēma veco mūļu ķēvi aiz apaušiem un aizveda priekšā pārējiem dzīvniekiem. - Atrodi mums ceļu uz virsotni, - viņš čukstēja, glāstīdams tai skaustu.
Vecā devās uz priekšu, uzmanīgi iztaustot sniegā katru soli, un pārējie tai lēnām sekoja. Sniga arvien stiprāk, un drīz vien sniegs gan viņus pašus, gan viņu atstātās pēdas paslēpa no kristiešiem.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās