Tad stāstītājs ieskatījās Fātimai tieši acīs. - Ja tu viņu nevari atrast šeit... Feliksā pēc kaujas neizdzīvoja neviens. Marķīzs de los Veless vīriešus gūstā neņem, un viņš arī nevienam neizrāda žēlsirdību, kā to radis Mondeharas marķīzs. Sievietes un bērni, kas palika dzīvi, visi ir padarīti par vergiem. Mēs redzējām karavīrus, kas nošķīrušies no armijas lielākās daļas, dzina uz Mursijas pusi verdzībā saņemtos - garas sieviešu un bērnu rindas.
Fātima un Ernando apstaigāja visu Uhiharu. Daudzi moriski apstiprināja jau dzirdēto.
- No Terkes? - pārvaicāja kāds kareivis, izdzirdis Fātimas jautājumu. - Salvadors no Terkes?
Meitene palocīja galvu.
- Virvju vijējs?
Fātima atkal pamāja, sažņaugusi rokas pie krūtīm.
- Man ļoti žēl. Viņš ir kritis... Viņš, drosmīgi cīnīdamies, krita kopā ar Futeju.
Ernando notvēra Fātimu gaisā. Viņa bija viegla kā pūciņa. Viņš turēja rokās noģībušo meiteni, un viņas asaras noritēja pār viņa pirkstiem.
- Kas tad nu par raudāšanu? - vakariņu laikā sēdēdams pie viena no daudzajiem ugunskuriem miesta centrā, noprasīja Brahims.
- Tas viņas vīra dēļ... - pasteidzās atbildēt Ernando. - Runā, ka viņš Sjerrā esot ievainots, - puisis meloja.
Āiša, kas par meitenes vīra nāvi bija uzzinājusi jau pirms Brahima atgriešanās, neko neteica. Un arī Fātima neapstrīdēja Ernando vārdus. Nelikdamies ne zinis par meitenes bēdām, Brahims turpināja pētīt viņu neķītrā uzbāzībā - viņam bija vienalga, vai tās vīrs ir dzīvs vai miris.
*
Šai naktī Ernando nevarēja aizmigt: Fātimas apspiestie šņuksti domās ielauzās daudz uzmācīgāk nekā mūzika un dziedāšana, kas skanēja nometnē.
- Man ļoti žēl, - viņš jau nez kuro reizi čukstēja, gulēdams viņai līdzās. Bija jau krietni pāri pusnaktij.
Fātimas atbildi noslāpēja šņuksti.
- Tu viņu laikam ļoti mīlēji. - Ernando vārdi nebija ne īsti jautājums, ne īsti apgalvojums.
Fātima brīdi klusēja.
- Mēs kopā uzaugām. Es viņu pazinu kopš bērnības. Viņš bija mana tēva māceklis, dažus gadus vecāks par mani. Un tas, ka mums jāprecas, likās tik... - Meitene meklēja piemērotāko vārdu. - Tik dabiski. Viņš vienmēr bija bijis turpat blakus.
Klusie šņuksti pārvērtās izmisīgā raudāšanā.
- Tagad mēs esam pavisam vieni. Tikai es un Humāms, - viņa ar mokām izstostīja. - Ko mēs iesāksim? Mums neviena vairs nav.
- Tev esmu es, - viņš nočukstēja. Pats neapzinādamies, viņš pastiepa roku tuvāk meitenei, taču viņa to nesaņēma.
Fātima klusēja. Ernando dzirdēja meitenes saraustīto elpu, ko pārmāca morisku karaspēka nometnes trokšņi. Beidzot Fātima nočukstēja: - Paldies.
*
Morisku karaspēkam, kas bija apmeties Uhiharā, Mondeharas marķīzs ļāva dažas dienas atvilkt elpu. Vispirms marķīzs pieņēma pārstāvjus no ciemiem, kas bija nolēmuši padoties; tāpat viņš atsevišķas vienības sūtīja kalnos uzbrukt alām, kur slēpās visai daudz morisku. Un pirms došanās uzbrukumā Uhiharai marķīzs gribēja vispirms ieņemt Kadiaru.
(Turpinājums 23. maija numurā)