(..) Es nezinu, kur es būtu nonācis bez šīs patiešām dižās skolotājas padoma, jo dzīve man bieži likusi sastapt cilvēkus, kas mani nesaprot, pat negrib saprast, vien pazemot. Es arī neesmu bijis Dieva dāvana, stājos viņiem pretim, pat neskatoties uz pārspēku, ja mani iedzina stūrī, es darīju visu iespējamo, lai uzvarētu. Tad pienāk brīdis, kad zūd ticība un robežas. Tu vairs nespēj ticēt ne Dievam, ne velnam, un vienīgais, par ko vēl domā, ir naids un brīvība, ko sniegtu apziņa, ka pāridarītāji saņēmuši sodu. (..) Bet tad tu atceries par viņu, savu skolotāju, kurai tu vēl rūpi. Lai cik smagi tas liktos, tu atmet visas briesmīgās domas par atriebību un sāc meklēt pavisam citas atbildes, ne vairs kā atriebties par ļauno, bet saprast, kā palīdzēt, kam grūti klājas, jeb visu ļauno citiem atdarīt ar labu. (..) Kaut vairāk būtu šādu brīnišķīgu skolotāju, kas rūpējas ne tikai par to, lai bērns iemācās mācību pamatus, bet arī drošu pamatu cilvēcībā. (..)»
Iemācīja piedot
«Skolotājas A. L. paspārnē es iemācījos savas dzīves svarīgāko
mācību - lai cik grūti tas būtu, censties piedot saviem
pāridarītājiem, jo cilvēks nav tiesnesis un katram savas dzīves
beigās nāksies stāties Dieva priekšā, kur būs redzams viss un
noslēpjams vairs nebūs nekas, pat tumšie traipi, ko naids rada
dvēselē. (..) Viņa centās parādīt, ka ir arī cits ceļš, ceļš uz
gaismu, ka paradīzes sēkla dzīvo katrā mazā bērnā, mums tikai
jāļauj tai augt un jāsargā no tiem, kas vairs netic labajam, dara
ļaunus darbus un sāpina citus, vairojot pasaulē sāpes.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.