Kādas bija jūsu emocijas, uzzinot, ka esat Latvijas kandidāts TOYP balvai pasaulē?
Jāteic, ka pēdējos gados ir saņemtas daudz un dažādas balvas. Protams, vienmēr patīkami saņemt atzinību, īpaši, ja redzi, ka līdzās ir tādas izcilas personības, kas arī bijušas TOYP nominanti, kā Mārtiņš Sirmais, Andris Rubīns, dakteris Klauns. Lielā mērā es šo balvu uztveru kā pagodinājumu visai Ghetto games komandai. Ghetto stāsts ir specifisks, pielāgots Latvijas sabiedrībai, tam, kādi mēs esam. Mēs par savu foršo pieredzi varam izstāstīt pasaulei, bet, vai kādai citai valstij izdosies to atkārtot, es stipri šaubos.
Jūs darbojaties jau septīto gadu un zināmā sabiedrības daļā esat ļoti pazīstami. Tomēr pastāstiet plašākai sabiedrībai, kas, iespējams, par Ghetto neko nav dzirdējusi, kā projekts aizsākās, kāpēc tas radās?
Pirms septiņiem gadiem, krīzes augstākajā punktā, mēs vēlējamies sev un saviem draugiem sarīkot ielu basketbola turnīrus, jo daudzus, arī mani pašu, bija pārņēmis baigais izmisums un pesimisms. Gribējās pasportot, padarboties. Kad sākām meklēt atbalstītājus un sponsorus, saskārāmies ar lielu skepsi. Diemžēl šādu atbalstītāju ir maz, pārsvarā brutāli tiek pirkta reklāmas vieta. Taču man likās, ka šī ideja ir ļoti pozitīva. Kopā ar biedrību Avantis apvienojām spēkus, un ideja aizgāja. Pamazām projekts apvienoja visu ielu kultūru - ielu vingrošanu, freestyle battles, ielu dejas utt. Šo septiņu gadu laikā esam skaidri sapratuši, kas ir mūsu mērķauditorija un ko mēs ar to visu gribam pateikt.
Jūs projekta nosaukumā esat apzināti izvēlējušies ielikt jēdzienu «ghetto», kam ir diezgan negatīva konotācija. Kāpēc jums tas šķita svarīgi?
Pirms septiņiem gadiem projekts saucās street basket extreme, vārdu «ghetto» es pateicu pilnīgi nejauši. Sākumā tas bija tikai joks. Taču tad tas jau iegājās oficiāli. Toreiz Grīziņkalna rajons bija pilns ar prostitūtām, narkomāniem, uzkopjot parku, regulāri atradām izlietotas šļirces. Bija tāda geto sajūta. Tā iegājās ghetto basket un ghetto games. Šodien jaunietim pasakot ghetto, viņam nav negatīvu izjūtu, bet acu priekšā zib dažādas aktivitātes, turklāt bez alkohola un narkotikām.
Kā jūs raksturotu jauniešus, kas piedalās Ghetto games aktivitātēs?
Viņi ir vecumā no 13 līdz 30 gadiem un ir ļoti aktīvi un enerģiski, varbūt arī nedaudz agresīvi. Ghetto ir izveidots par tādu aktivitāšu kopumu, kāda man pietrūka bērnībā. Vieta, kur tu vari izpausties un, jā, arī izālēties. Mēs atbalstām jebkādu saprātīgu vēlmi izlēkt no pūļa, izcelties. Ne vienmēr to var izdarīt klasiskā sporta skolā vai sporta klubā. Protams, starp mūsējiem ir arī daudz sporta skolu audzēkņu. Ghetto ir liels mikslis - ir jaunieši no pārtikušām ģimenēm, no mazturīgām, no labvēlīgām un ne tik labvēlīgām ģimenēm. Un tieši šī dažādība arī rada spēcīgas personības.
Vai alkohola nelietošana ir konceptuāls uzstādījums?
Jā. Tas ir pilnībā aizliegts. Neviens pat netuvojas teritorijai ar alkohola pudeli.
Jūsu kustība ir visnotaļ atvērta. Vai tas nozīmē, ka jūs savā pulkā labprāt redzētu arī jauniešus no bēgļu ģimenēm?
Man primārais ir cilvēks, nevis bēglis vai nebēglis. Ja cilvēks spēj integrēties sabiedrībā, man ir vienalga, kāda viņam ir ādas krāsa un cik daudz naudas kabatā. Es tiku audzināts pēc principa - nedari otram to, ko tu negribi, lai tev dara. Mūsu gadījumā mēs tikai varētu palīdzēt šiem jauniešiem integrēties sabiedrībā. Jau tagad mēs katru gadu uzņemam jauniešus no ASV, Kanādas, Vācijas, Serbijas un citām valstīm. Ja visā pasaulē notiek globalizācija, arī mums to vajadzētu saprast un pieņemt.
Turpinot integrācijas tēmu, vai jūsu vidū ir daudz krievvalodīgo jauniešu?
Jā, piemēram, futbols ir izteikts krievvalodīgo sporta veids, tāpat kā ghetto fights, savukārt basketbols un florbols ir izteikti latviski. No manis vienmēr saņem nosodījumu tad, ja kāds kādreiz izvirza nacionālo jautājumu priekšplānā. Manī pašā rit septiņas dažādas asinis, bet esmu īsts Latvijas patriots.
Vai tagad, kad esat jau ļoti populāri, ir vieglāk piesaistīt sponsorus?
Tas nekad nav bijis viegli.
Kāpēc, jūsuprāt, uzņēmēji ir tik neatsaucīgi? Jūs pats kādreiz esat bijis viens no viņiem.
Katrā uzņēmējā dzīvo tāds mīļš cilvēciņš. Kad viņu pie-šmauc vienu, otru un trešo reizi, tad ceturtajā viņš durvis aiztaisa ciet. Bieži atbalsta prasītāji atsaucas uz sociālām lietām, kas patiesībā izrādās komerciālas.
Kuriem saviem atbalstītājiem jūs gribētu pateikt īpašu paldies?
Mums ir ļoti laba sadarbība ar Rīgas domi, ar mazumtirdzniecības tīklu Maxima, tāpat ar Latvijas naftu. Ar pēdējo man saruna bija desmit minūšu, un mēs dabūjām degvielu visam gadam. Septiņus gadus jau ar finansējumu mūs atbalsta arī Latvijas Universitāte. Pašlaik rit sarunas par sadarbību ar Labklājības ministriju. Jāsaprot, ka jāstrādā ir preventīvi, nevis visu laiku jācīnās ar sekām.
Kāds ir jums nepieciešamais viena gada budžets?
Mūsu ideālais budžets būtu viens miljons eiro.
Kur aiziet lielākā daļa finansējuma?
Viesu aicināšana uz pasākumiem - lidmašīnas biļetes, viesnīcas, ēdināšana. Tad arī tehnikas īre, tribīņu īre. Arī atlīdzība Ghetto komandai.
Cik jūs esat komandā?
Pašlaik esam palikuši septiņi, bet vācam jaunu komandu, un kopā būsim ap 20.
Vai jūs piesaistāt arī ziedojumus no jauniešiem, kas piedalās jūsu aktivitātēs?
Jā, tie ir vidēji divi eiro par dalību turnīros. Taču, ja kāds to nevar atļauties, tad dalība ir bez maksas. Mēs esam arī uzrunājuši jauniešus no bērnunamiem un sociālās aprūpes centriem, piedāvājot dalību par velti, taču viņi ne pārāk aktīvi šo iespēju izmanto.
Kāpēc?
Tāpēc ka tur diemžēl dominē noziedzība. Viņiem būtu jāmainās par 180 grādiem, lai varētu būt starp mums. Taču nākotnē es plānoju ieguldīt daudz darba, lai piesaistītu tieši šos riska jauniešus. Vispār, ja man jāteic, kas ir svarīgākās lietas jauniešu dzīvē, tad tā ir saprotoša ģimene un labi skolotāji un treneri. Arī es viņiem esmu daudz pateicības parādā.