Arī satiksmes ministrs Uldis Augulis intervijā Dienai minēja, ka Ķīnas tranzīta kravu piesaiste ir viena no Latvijas prioritātēm un tas ir īpaši nozīmīgi, ņemot vērā Krievijas kravu kritumu. Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš norāda, ka Ķīnas kravas nebūtu tikai tranzīts, jo veiksmīgas sadarbības gadījumā Ķīna varētu uz Latviju sūtīt dažādas detaļas, bet gala produkts tiktu komplektēts mūsu valstī.
Protams, transports un loģistika nav vienīgās nozares, kurai ir sadarbības potenciāls ar Ķīnu. Lielas iespējas paveras arī dažādu nozaru Latvijas uzņēmējiem, kuri orientējas uz eksporta tirgiem. Tomēr, ņemot vērā lielo attālumu no Latvijas līdz Ķīnai un ar to saistītās apjomīgās transportēšanas izmaksas, rūpīgi jāapsver, ar kādām precēm un pakalpojumiem visefektīvāk doties uz šo tirgu, uzsver ekonomisti un norāda, ka Latvija kā maza valsts nekad nespēs Ķīnas tirgū ieiet ar milzīgiem apjomiem, tāpēc vienīgā iespēja ir eksportēt preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, jo šo segmentu attiecīgi var pārdot par augstāku cenu.
Pa Zīda ceļu
Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa uzsver, ka pozitīvi ir tas, ka pēdējos gados būtiski augusi Ķīnas vēlme sadarboties ar Latviju, tajā skaitā mūsu valsti iekļaujot tā sauktajā Jaunajā Zīda ceļā, kas paredz kravas no Ķīnas uz Eiropu transportēt caur Kazahstānu. (Jāpiebilst, ka Jaunais Zīda ceļš ir inovatīva Eirāzijas un nākotnē, iespējams, arī starpkontinentu transporta organizēšanas un tranzīta plūsmas veidošanas projekts, kura kontekstā Ķīna akcentējusi sadarbību ar Kazahstānu, Krieviju un citām valstīm.) Tieši tas, ka sadarboties vēlas Ķīna, ir būtisks nosacījums, lai Latvijai tiešām izdotos piesaistīt kravas no Ķīnas, kas domātas tālākai nosūtīšanai uz citām Eiropas valstīm.
B. Šavriņa norāda, ka Latvijai ir visas iespējas iekļauties Jaunajā Zīda ceļā un pie tā noteikti jāstrādā. To, ka tas ir pilnībā reāls plāns, apstiprina arī ekonomists Uldis Osis un Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Skrīvere. Mazāk optimistiska gan ir ekonomiste Raita Karnīte, kas uzsver, ka tuvākais ceļš no Ķīnas uz Eiropu ir caur Krieviju, kas tranzītu vienmēr izmantojusi kā politiskas ietekmēšanas instrumentu. Kādēļ Krievijai ļaut, lai Ķīnas kravas iet caur tās teritoriju uz Latvijas ostām, ja tās var novirzīt uz Sanktpēterburgas ostu un no turienes tālāk uz Skandināviju, retoriski jautā ekonomiste.
Jāpiemin, ka šā gada maijā Rīgā notika Ķīnas un 16 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu (16+1) ministru sanāksme, kuras laikā satiksmes ministrs Uldis Augulis tikās ar Ķīnas pārstāvjiem. U. Augulis arī aicināja Ķīnas pusi iesaistīties Eiropas platuma dzelzceļa sliežu projekta Rail Baltica attīstīšanā. Tāpat ir apsverama iespēja Ķīnai iesaistīties intermodālā kravu loģistikas centra infrastruktūras attīstībā, kas tiek plānots Salaspils novadā. 16+1 formāta valsts vadītāju sanāksme plānota Rīgā arī novembrī.
Populārā koksne
Runājot par Latvijas eksportu uz Ķīnu, profesore B. Šavriņa stāsta, ka pirmajā vietā eksportēto preču sarakstā ir neapstrādāta koksne, kas nerunā mums par labu, jo tā ir prece ar zemu pievienoto vērtību. Tomēr Ķīna pagaidām labprāt ņem to pretī, jo šajā valstī vidēji tomēr ir lētākas darbaspēka izmaksas, līdz ar to no ievestās koksnes var saražot lētāku gala produktu. Taču otrajā vietā ierindojas mašīnas un mehānismi un specifiski integrālās shēmas, kas jau ir produkts ar augstu pievienoto vērtību. Trešajā vietā ir metāla atgriezumi, kam seko minerāli produkti, proti, kūdra. B. Šavriņa uzsver, ka laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam eksports no Latvijas uz Ķīnu četrkāršojies un, lai arī tirdzniecības bilance joprojām ir negatīva, tomēr vērojama pozitīva dinamika. 2010. gadā imports bija desmit reižu lielāks par eksportu, bet 2015. gadā - tikai trīs reizes. Tas nozīmē, ka mūsu eksportētāji ir nozīmīgi kāpinājuši eksporta tempus.
I. Skrīvere, tāpat kā R. Karnīte un U. Osis, uzsver, ka vislielākais eksporta potenciāls ir precēm un pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību un attiecīgi arī cenu, jo jāņem vērā augstās transporta izmaksas. Tieši tāpēc R. Karnīte iesaka koncentrēties uz pakalpojumu - medicīnas, izglītības, dažādu konsultāciju (gan informācijas tehnoloģiju, gan biznesa, gan juridisko) - eksportu. Jānorāda, ka mums jau ir arī labi piemēri šajā jomā, piemēram, tulkošanas birojs Linearis, kam atvērta filiāle Šanhajā. Tiesa gan, I. Skrīvere norāda, ka pakalpojumu eksportu vairāk nekā preču eksportu var apgrūtināt valodas barjera, jo veidot biznesu Ķīnā, kur tik liela nozīme ir neformālajiem kontaktiem, ar tulka palīdzību var nebūt vienkārši. Vienlaikus I. Skrīvere bilst, ka Ķīnas iedzīvotāju labklājība aizvien pieaug un viņi arvien vairāk izvēlas kvalitatīvas Eiropas preces, pievēršot uzmanību arī ekoloģijai. Tāpēc ekonomiste uzskata, ka mūsu pārtikas ražotājiem iespējas ieiet šajā tirgū ar augstas pievienotās vērtības nišas produktiem un kā piemēru min Ekselence saldējumu. Jāpiebilst, ka Ķīna ir pasaules mērogā nozīmīga piena produktu importētāja.
Te gan jāmin, ka viedo tehnoloģiju ražotājus, kā arī farmācijas uzņēmumus šis milzīgais tirgus arī baida zemās intelektuālā īpašuma aizsardzības dēļ. Tieši tāpēc vēl pērn intervijā Dienai farmācijas uzņēmuma Grindeks valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis, uzsverot, ka uzņēmums ir absolūti orientēts uz eksportu, tomēr atzina, ka Ķīnas tirgū vismaz pagaidām ieiet negrasās. Pašlaik attiecīgos Ķīnas sertifikātus savas produkcijas eksportam saņēmuši ap 30 zivju pārstrādes uzņēmumu, kā arī ap desmit piena pārstrādes uzņēmumu. Šajā valstī savus veikalus atvēris arī kosmētikas ražotājs Stenders.
Vairāki uzņēmēji, kā arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītājs Šanhajā Kaspars Rožkalns, runājot par biznesa specifiku šajā valstī, min, ka veiksmīgai darbībai noteikti jāsameklē vietējais sadarbības partneris. Taču tas ir lēns un sarežģīts process, turklāt darījumu partneru iepriekšēja un skrupuloza pārbaude ir obligāts priekšnoteikums. Jāpiemin, ka 2015. gadā pēc kopējā preču tirdzniecības apgrozījuma - 520,95 miljoni eiro - Ķīna ieņēma 11. vietu Latvijas ārējās tirdzniecības partneru vidū.