Ļoti patērējoši? Protams
Saprotams, es ne tuvu neesmu dzejas ģēnijs, kas prot vārdos izteikt neizsakāmo, taču par teātra mākslu un tās vērtēšanu, ko mēdz saukt par kritiku, arī mana pārliecība ilgus, varbūt pat pārāk ilgus gadus bija, ka «no stila izriet saturs, no skaistuma - saprāts». Kā ne visai sen druscītiņ iereibusi atzinās kāda slavena latviešu aktrise, cik nu «slavens» te pie mums, Eiropas provincē, kāds vispār var būt: «Štrunts, ko jūs esat sarakstījis par mani vai to sūda latviešu teātri šajos gados, bet es nekad neaizmirsīšu un nepiedošu jums pirmo recenziju, kurā mani nokritizējāt.» Kāds vēl stils un saprāts? Ar tautā mīlētas mākslinieces muti runāja bērna patiesība - sāpju radīts niknums ir bezrefleksu aizsargreakcija, kas raksturīga teju visiem dzīvajiem organismiem. Sāpēm nav noilguma, jo tās paralizē apziņu - tieši tālab mēs sāpes atceramies visu mūžu. Sāpēm nav prāta, loģikas un «visu vērā ņemamo apstākļu kopuma». Turklāt, jo vairāk «mākslu pieredzes» tu piedzīvo, jo asāk sajūti ar kādu «sesto maņu orgānu», ka patiesi lielu, dziļu, jaudīgu, jēgslāņiem biezu mākslas darbu nemaz nevajag «analizēt» un vērtēt, jo tas ir neiespējami pēc dziļākās būtības. Jo nav iespējams adekvātā līmenī izteikt vienu mākslas formu citā - filmu pārstāstīt stāstā vai izrādi aprakstīt esejā (un kādēļ gan to vispār vajag darīt?). Vēl precīzāk būtu pateikt - ar kritiku nodarboties ir bezjēdzīgi, sevišķi tagad, kad demokrātiskās sociālās saziņas un kopdzīves formas satīklojušās tiktāl, ka autoritātes mēs piemeklējam drīzāk pēc to publiskās popularitātes pazīmēm («par mani vienu teikumu savās piezīmēs uzrakstīja pats blogeris X!»), nevis pēc akadēmisko zināšanu, pieredzes, talanta un profesionalitātes korpusa. Tāpēc godīgāk ir rakstīt tikai par to, kas privāti tev ir interesanti, kas «aizķēris aci/ausi/redzi/prātu/jūtas», kam tieši tu redzi jēgu, kam tu esi gatavs ziedot savu laiku un darbu, lai par mākslu domātu. Ļoti patērējoši? Protams. Bet vai tad māksla nav domāta, lai to «patērētu»? Vai to nerada cilvēks/mākslinieks vai mākslinieku grupa ar visai egoistisku mērķi - tāpēc, lai viņu darbs kļūtu par manas dzīves sastāvdaļu? Misija par kritikas audzinošo un izglītojošo lomu lai paliek jaunības ekstrēmistiem, pieaugušos gados domāt, ka aprakstīt citu mākslas darbus ir svēts pienākums ar kaut jel kādu funkcionālu jēgu (kritiķiem ar likumu vajadzētu aizliegt uzskatīt sevi par «meža sanitāra» lomu tēlotājiem - gaismas nesējiem sabiedrībā), ir naiva muļķība vai mizantropija.
Modernā teātra dievi un saimnieki
Ja nu tiktāl esat izturējuši, piedāvāju vēl kādu utopisku projektu. Sociālās saziņas vietnē, kurā visi čivina, pie @normixn ieraksta: «labā ziņa - Alvis-kurš-Hermanis nosaukts starp 58-ām desmitgades ietekmīgākajām pasaules teātra personībām. Miniet, kurā vietā? Ceturtajā!» no kuplā retvītotāju pulka naski vien saņēmu Gata Poguļa jeb @gatisp_ virtuālu skepses dvesmu: «Ar ko tieši šī ziņa ir laba? Strādās vēl labāk? Iestudēs vairāk izrāžu? Personību kults un vnk mērīšanās ar... krutumu?»
Tātad paskaidrošu, pie viena labodams savas nezināšanas dēļ pieļautās neprecizitātes. Šveices kultūras žurnāls DU (vāciski runājošo valstu areālā tiek vērtēts kā viens no nopietnākajiem izdevumiem, kas pēta kultūras un mākslas procesus pasaulē) bija aicinājis 20 dažādu Eiropas zemju teātra ekspertus (starptautisku festivālu direktorus, kultūrmenedžerus, kritiķus) nosaukt XXI gadsimta pirmās desmitgades teātra pasaules personības - režisorus, māksliniekus, teorētiķus, radošās grupas, kas spēcīgi ietekmējuši un/vai mainījuši šīs desmitgades (vismaz) Eiropas teātru ainavu. Divdesmit teātra jomas autoritātes nosauca 85 «vienības» - tik tiešām tur starp «modernā teātra dieviem un saimniekiem» režisoriem atrodami arī citu teātra profesiju ļaudis un arī radošie kolektīvi.
Lūk, šī 85 cilvēku kopa (radošajās grupās ieskaitīti visi līderi, kaut minēts teātra trupas nosaukums):
Tamas Ascher (HU)*
Jetse Batelaan (NL)
Pina Bausch (D)
Jerome Bell (F)
Lotte van den Berg (NL)
Luc Bondy (CH)
Nicolas Bro (DK)
Gianina Carbunariu (RO)
Guy Cassiers (B)
Romeo Castelluci (I)
Frank Castorf (D)
Patrice Chereau (F)
Pippo Del Bono (I)
Pawel Demirski & Monika Strzepka (PL)
Viliam Docolomansky (SK)
Jan Fabre (B)
Forced Entertainment (GB)
La Fura dels Baus (ES)
Rodrigo Garcia (ES)
Gisli Orn Gardarsson (IS)
Gob Squad (D)
Heiner Goebbels (D)
Rupert Goold (GB)
Jurgen Gosch (D)
Alvis Hermanis (LV)
Staffan Valdemar Holm (S)
Ivo van Hove (NL)
Elfriede Jelinek (A)
Cuqui Jerez (ES)
Sarah Kane (GB)
Anna Teresa de Keersmaker (BE)
Jan Klata (PL)
Andreas Kriegenburg (D)
Dmitry Krymov (RUS)
Jan Lauwers (B)
Robert Lepage (CDN)
Xavier Le Roy (F)
Angelica Liddell (ES)
Christoph Marthaler (CH)
Simon McBurney (GB)
Katie Mitchell (GB)
Ariane Mnouchkine (F)
Kornel Mundruszo (HU)
Josef Nadj (HU)
Nature Theater of Oklahoma (USA)
Eimuntas Nekrošius (LT)
Thomas Ostermaier (D)
Luc Perceval (BE)
Bela Pinter (HU)
Alain Platel (BE)
Rene Pollesch (D)
Joel Pommerat (F)
Oliver Py (F)
Philippe Quesne (F)
Rimini Protokol (CH/D)
Arpad Schilling (HU)
Roland Schimmelpfennig (D)
Christoph Schlingensief (D)
Andrei Serban (RO)
She She Pop (D)
Showcase Beat Le Mot (D)
Signa (DK)
Johan Simons (NL)
Kristian Smeds (FIN)
Tg STAN (BE)
Nicolas Stemann (D)
Simon Stephens (GB)
Meg Stuart (USA/BE/D)
Michael Thalheimer & Olaf Altmann (D)
Anatoli Vassiliev (RUS)
Daniel Veronese (ARG)
Anna Viebrock (D)
Giselle Viene (F)
Vegard Vinge & Ida Mueller (N/D)
Krzystof Warlikowski (PL)
Robert Wilson (USA)
Wooster Group (USA)
Andrey Zholdak (UKR)
Teātra vēstures špikeris
Reģistrēt, kuras valstis ir «teātrjaudīgākās» (ja par to liecina attiecīgās zemes pārstāvju skaits sarakstā), ir katra paša, kā smejies, samaitātības ziņā. Tomēr, protams, arī šāds uzskaitījums nemazina prieku, ka no Latvijas un Lietuvas sarakstā ir savi teātra nākotnes vēstneši (Alvis Hermanis, Eimunts Nekrošus), bet no Igaunijas - nav, savukārt par «teātra lielvalsti» pašpasludinātajā Krievijā starptautisko vērotāju acīm ir tikai pāris cerību vērti uzvārdi - joprojām možais teātra filosofijas klasiķis «bez sava teātra» Anatolijs Vasiļjevs un par režisoru «pārkvalificējies» scenogrāfs Dmitrijs Krimovs. Var izpētīt, cik teātra procesiem intensīva dzīve ir Nīderlandē, Beļģijā un, protams, Itālijā, kas, šķiet, pārstāv visradikālākos teātra eksperimentus. Vārdu sakot, jums ar šo sarakstu patiesībā tiek dāvināts mūsdienu modernā (?) teātra vēstures špikeris - ja, piemēram, kādā nezināmā pilsētā vai mākslu festivālā sastopat te minētos vārdus un nosaukumus, - droši vērts doties uz teātri, būs vismaz interesanti, varbūt - šokējoši un neparasti, bet noteikti - teātrī pavadītais laiks būs pārdomas raisošs piedzīvojums. To varu garantēt arī pēc personīgās pieredzes (tikai 13 no sarakstā minētajām teātra praksēm nav gadījies just uz savas ādas).
Visbeidzot, žurnāls DU paveicis vēl kādu vērtīgu darbiņu - ar jēgpilnām esejām izvērtējis Top 10 - tās desmit teātra pasaules parādību virsotnes, kuras, žurnālaprāt, visbūtiskāk un principiālāk mainījušas teātra landšaftu. Lūk, desmitnieks: itāļu režisors un teātra, komūnas Societas Raffaello Sanzio līderis, iespējams, jaudīgākais fizioloģiski maģiskā teātra provokators kontinentā - Romeo Kasteluči (52), izcili smalkais vācu režisors Franks Kastorfs (60), Tima Etčela (50) vadītā britu teātra, performances grupa Forced Entertainment, latviešu režisors Alvis Hermanis (47), kurš «ar Jaunā Rīgas teātra aktieru trupu pilnībā apvērsis priekšstatus par dokumentālismu un autentismu Eiropas teātrī», Antverpenes vizionārs un virtuozais tekstu interprets Jans Lauverss (55), šveiciešu mūziķis, režisors Kristofs Martālers (60), kurš radījis savu unikālu teātra-operas-vides instalācijas žanru, britu režisore Ketija Mičela (47), kurai izdevies sintezēt teātri un kino jaunā poētiskas darbības mākslas subžanrā, vācu sociālā teātra režisors Renē Pollešs (50), šveiciešu vācu trupa Rimini Protokoll, kas asprātīgi nodarbojas ar sociālo akcionismu un vairākkārt viesojusies Latvijā, un visbeidzot - poļu «brīnumbērns» Kšištofs Varlikovskis, kurš prot iespaidīgu šovu savienot ar eksistenciāli dziļu, sāpīgu intīmā teātra pieredzi. Šī ir mūsdienu teātra reālā vēsture, kas jāzina katram, kurš nopietni interesējas par teātra mākslu, par teātra jomā studējošo jaunatni ij nerunājot. Un, iespējams, pateicoties tieši šādiem talantu «desmitniekiem», arī man joprojām ir vēlme doties uz teātri - kā savas neatkārtojamās dzīves turpinājumu, par kuru tad arī gribas rakstīt. Reizēm. Tā nav augstprātīga poza, jo labi saprotu - Leonardo Monu Lizu, gluži kā Hermaņa Garo dzīvi vai Varlikovska Ilgu tramvaju nav iespējams aprakstīt vārdos, lai nenogalinātu šo mākslas darbu anima viva.
*Saglabāta oriģinālā rakstība, lai būtu iespējams atpazīt izdevumos svešvalodās