Arī ilustrācijas ir jaukas, un īpaši vērtīga ir grāmatas beigās pievienotā skaidrojošā vārdnīciņa, kas izskaidro grāmatā minētos japāņu valodas jēdzienus. Bērniem un arī pieaugušajiem būs interesanti gan vērot japāņu hieroglifu rakstus, gan iemācīties dažus vārdus japāniski, gan lasīt, cik sirsnīgus vārdus Rīgai un Latvijai savā mazajā stāstiņā velta Keiko Osanai. Ļoti rūpīgi pie zīmējumiem strādājusi Keiko Nakajama, atainojot gan Japānu, gan Latviju.
Jumtu gaiļi, kaķi un pārējie
Pats stāsts ir gauži vienkāršs - Kobē dzīvojošā japāņu meitenīte Sakura no vectētiņa dzird stāstu par tālo zemi Latviju, kur drīz tiks svinēta Līgo nakts. Savaldzināta un ziņkārīga (nu gluži vai kā Zentas Ērgles Ieviņa, kas kopā ar vecmāmiņu devās apciemot tālo Āfriku!) Sakura lūdz, lai nākamreiz, ciemojoties Latvijā, vecaistēvs paņem līdzi arī viņu. Vecaistēvs, kā jau mīlošam opim klājas, tā arī izdara, un Sakura kopā ar vectētiņu lido uz tālo Latviju. Pa ceļam vectētiņš lidmašīnā mazmeitai izveido papīra lellīti, kas tiek pie vārda Hanako. Visi trīs Japānas pārstāvji nokļūst Rīgā tieši pirms Jāņiem. Piedzīvojumi kļūst aizraujošāki brīdī, kad Rīgas lidostā draiskulis vējš Sakurai izrauj papīra lellīti Hanako un aiznes prom. Tā nu mazās japānietes ar Rīgu iepazīstas katra savā veidā - viena kopā ar vectētiņu staigā pa zemi, bet otra kopā ar vēju lido pa gaisu. Un kāds tur brīnums, ka tieši Hanako ir tā, kas pirmā sastopas ar Kaķu mājas daiļajiem runčiem, Šķūņu ielas jumta suni, Kaļķu ielas skursteņslauķi un citiem Rīgas jumtu iemītniekiem un namu dekoriem. Hanako klājas jautri, bet arī Sakura un viņas vectētiņš lellītes meklējumos iesaista vai pusi Vecrīgas iemītnieku.
Suši, tempura un taiko bungas
Kā dzimušai rīdziniecei man būtu gribējies vairāk uzzināt par Japānu, īpaši jau Japānu bērna acīm, jo, cik atceros, latviski tulkots diezgan maz japāņu bērnu grāmatu. No savas bērnības atceros grāmatiņu par puisīti un bērnudārzu, no kuras atmiņā vienīgi pantiņš: «Iemācījies ir Sigeru/viņam tagad nav nekas/atkārtot kā pērtiķēnam/Tikotjanas kustības», un to, ka darbība risinājās bērnudārzā, kur palaidnis Sigeru iekļuva dažādās likstās. Vēl, protams, skumjo stāstu par meitenīti, kas sapņoja salocīt tūkstoti dzērvīšu. Pasaku krājumus Burvju kimono un Zīdkoka zaros, vēl dažus stāstus krājumos Pasaules bērni, bet tas arī viss. Lielajiem drusku vairāk...
Bet patiess prieks ir uzzināt, ka viesa acīm mēs, latvieši, kas esam tik ļoti ieraduši gausties, cik pie mums viss ir slikti, izskatāmies tik gudri, tradīcijas sargājoši un apmierināti! Tīri vai gribas izslieties staltāk! Tā ka, vecāki, šī ir grāmata, kas ne vien modinās ilgas pēc tālām zemēm, bet arī lepnumu par savējo. Un nav daudz debiju literatūrā, kas to panāk.