Politiskais tirgus valdības veidošanas procesā, delikāti saukts par «līdzsvara meklējumiem», raksturīgs lielai daļai valstu, t. i., tā nav Latvijai raksturīga ieraža. Tomēr citviet šiem kompromisa meklējumiem ir racionālāks pamatojums.
Samērā ekstrēms piemērs konstrukcijai «mums šis portfelis pienākas» jau vairākas desmitgades ir Libāna, kur augstākie posteņi - prezidents, premjers, parlamenta spīkers - ir «iezīmēti» trim lielākajām reliģiskajām grupām šajā valstī. Citiem vārdiem sakot, kandidāta talanti salīdzinoši var būt visai viduvēji, tomēr, respektējot to, ka amats pienākas kristietim (vai sunnītam, vai šiītam), cilvēks to ieņem. Ne sevišķi labs risinājums, tomēr saprotams, ja tāds palīdz (vai palīdz?) izvairīties no bruņotām sadursmēm starp kopienām. Latvijas gadījumā, par laimi, šādas nepieciešamības nav.
Cita konstrukcija ir, kad pie varas nonākušajā partijā ir vairāki grupējumi un ir nepieciešama tirgošanās, lai šie iekšējie strāvojumi justos kaut cik samērīgi pārstāvēti. Piemēram, Francijā sociālistu līderi kalkulē, lai arī tas partijas flangs, kas uzskatāms par kreisu, tuvāku komunistiem, saņem kādu «portfeli» (un attiecīgi nekliedz, ka līderi «nodevuši ideālus»). Konstrukcijas atvasināti varianti - lai pārstāvētas būtu arī citādi aprakstāmās grupas partijas iekšpusē (sievietes, citas etniskas izcelsmes politiķi utt.). Rezultāti reti ir labi, tomēr arī te saskatāma zināma loģika. Latvijā, kurai raksturīgas koalīcijas ar vismaz trim saskaitāmajiem, šādas konstrukcijas nav aktuālas.
Trešais tirgošanās, atvainojiet, konsensa meklēšanas modelis ir situācijās, kad valdību veido divas partijas (Lielbritānija, Vācija utt.). Tomēr lielākā plosīšanās arī šādos gadījumos notiek nevis ap «krēsliem», ap ultimātiem «mums šī nozare pienākas!», bet ap konkrēto koalīciju valdību rīcības plāniem vai kā nu kur tādus apsaukā. Prasti sakot, gan jau sociāldemokrāti ierodas pie Merkeles ar savu kāroto amatu sarakstiņu, tomēr šai partijai daudz būtiskāk ir piespiest Angelu nosolīties spert konkrētus soļus minimālās algas vai ģimenes pabalstu jautājumos. Jo - šo valstu politiskā tradīcija paredz, ka vienošanās un apsolītais vēlētājiem tiek uztverti nopietni. Līdz ar to koalīcijas «mazajiem brāļiem» viņu komunikācijā ar vēlētāju ir svarīgi, lai ir nofiksēti un pildīti konkrētās partijas uzstādījumi, un nav tik svarīgi, lai viņiem iedalīto «krēslu» skaits un greznums nebūtu kaut par vienu ķebli mazāks, nekā šai partijai liekas taisnīgi.
Tad kādēļ Latvijā posteņu dalīšana ir tik sarežģīta un nesaistīta ar kompetenci? Kopumā atšķirības starp labēji centrisko partiju uzskatiem nav būtiskas, arī vēlētāju vairākums cieši nesaista savas intereses ar kādu konkrētu partiju, līdz ar to kareivīgajiem «vai nu - vai nu» nav loģiska pamata. Ja kāda partija apgalvo, ka konkrētā ministrija tai pienākas, jo tāda ir «mūsu vēlētāju griba», tās ir blēņas.