Pirms vairākiem gadiem kādā konsultantu diskusijā Bundžu Jāņa partneris zīmīgi pārteicās, konstatējot, ka Latvijā gandrīz visu laiku pie teikšanas esot «lobējas» partijas. Nemaz nav tik tālu no patiesības. Lobēšana ir valsts vai pašvaldību cieta vai mīksta ietekmēšana nolūkā pieņemt tādu likumu, lai kāds dzīvotu labāk. Nevar jau uzreiz izdarīt tā, lai visi dzīvotu labāk, vai tad mums skauž, ja vismaz kādam izdotos.
Partijām savukārt būtu nosalušais lobētājs laipni jāsagaida, jāpiedāvā tēja, jāizvaicā par sāpi un jāsola darīt, ko varēs. Ja kāda partija atsaka un pasūta nabaga lobētāju uz visām četrām debess pusēm, skaidrs, ka tai plāni klāsies. Tādējādi iznāk, ka katrai jēdzīgai partijai jābūt lobējai.
Ir labā lobēšana - atklāta, smuka, visiem izdevīga un bez maksas. Ir sliktā lobēšana - slēpta, neglīta, kādam izdevīga un par dārgu naudu. Problēma slēpjas tajā, ka diezgan maz kas šai pasaulē ir izdevīgs visiem un bez maksas.
Reālā dzīvē lobēšana ir kaut kur pa vidu starp pirmo un otro, bet ļoti gribētos, ka vairāk laba nekā slikta.
Tad nu īsti vietā bija pirms pāra dienām notikušais konsultanta draugu un domubiedru - PAREIZĀ VIEDOKĻA biedrības Delna uzvedums, kurā atrādīja fundamentālu pētījumu - vai Latvijā lobēšana ir vairāk laba vai slikta.
Ak, kā gribētos, bet kas to deva… ar vieglām skumjām nācās konstatēt, ka pie mums lobēšana nav ne laba, ne lēta. Lobēšanas atklātība novērtēta ar 28 procentiem no simta. Vāji! Dominē guļamistabas, ķēķi un šaubīgi alus bāri. Informācijas ieguve vērtēta diezgan labi - ar 50 procentiem. Ja man algu izmaksātu šādā apmērā, es gan neteiktu, ka diezgan labi. Arī citi procenti paplāni, bet trakākais ir nesamērīgās cenas par tiesību akta ietekmēšanu. Vidēji ap 150 000 eiro. Nojūgties var! Piemēram, lai ierakstītu likumā «aizliegts» vietā «atļauts», tātad septiņus burtus, jānoskaita šitāds piķis! Un arī tad nav garantijas, jo nekādus apņemšanās papīrus jau neparaksta. Uzreiz jau nobremzēt neizdosies, bet vismaz uz laiku vajadzētu apstiprināt kādus oficiālus izcenojumus ar apjoma un ietekmes atlaidēm.
Tad nu mēs esam rūpīgi pierakstījuši biedinošos procentus, uzklausījuši Delnas konstruktīvo PAREIZO VIEDOKLI, ka jāpilnveido, jāmaina, jāpanāk un jāievieš, un dodamies savās gaitās, bet kaut kas ne tā… hm… telefonu tā kā neaizmirsu, e-talons arī ķešā, cepure galvā, bet kaut kas…
Ak, jā! Kāda būtu pašas Delnas atbildība par šādu situāciju un 150 000 eiriku par viduvēju likumu? Delna ir nopietns projekts. Tas nav nekāds kaktu kantoris. Delna stāv likumības sardzē, gadiem cīnās par ētiku un pret korupciju! Par to liecina daudzi spoži projekti - kā senākās dienās Latvijas kuģniecības pārdošana, KNAB priekšnieka raudzības, Zolitūdes traģēdijas pētīšana un citas. Tie ir tik spoži, ka apžilbst acis un neko nevar saskatīt.
Vai šādu panākumu vainagotai biedrībai nevajadzētu izjust tādu kā atbildību vai kaunu par nule publicētiem nīkulīgajiem procentiem lobēšanas būšanās?
Tā var vaicāt tikai naivs un caurspīdīguma sargu lietās nezinošs cilvēks. Delnai vienkārši nav paredzēta tāda opcija kā atvainošanās vai kauna jušana. Ne pēc papīriem, ne pēc būtības. Tas ir apmēram kā prasīt PAREIZAJAM VIEDOKLIM, lai atvainojas, ka tas pareizs.
*ļoti neatkarīgs konsultants