Kas tev ir laiskums, un kādu lomu tas spēlē tavu mākslas darbu tapšanā?
Tieši pagājušajā nedēļā to praktizēju. Par laiskumu domāju ciešā kontekstā ar darbu un darbību, jo tie nav skatāmi atsevišķi. Nevar zināt, kas ir laiskums, ja neesi nodarbināts, un otrādi. Pasaule būtībā ir būvēta no dažādām attiecībām, tai skaitā starp fizikālajām daļiņām. Attiecības ir kā tilts starp tiem kontrastiem. Laiskums ir vajadzīgs. Radīšana ir tas aktīvais posms, bet, lai radītu, vispirms ir vajadzīgs miera stāvoklis.
Domājot par šīgada tēmu «downshifting» kā tempa samazināšanu, nesteidzīgāku dzīvošanu, kā atbilde bieži vien šķiet pilsētas pamešana, došanās pie dabas. Kur laiskumu rodi tu?
Tas īstais laiskums arī man ir pie dabas, skaļajā klusumā. Tomēr tāds laiskums baudāms kādu brīdi, jo pēc kāda laika jau atkal pietrūktu pilsētas. Ir vajadzīgs balanss, ir jāatrod harmonija starp šīm abām pusēm. Latvijā tas nav tik grūti, jo daba ir ļoti sasniedzama, prasa piecas minūtes, lai no pilsētas nokļūtu zaļumos. Tajā pašā laikā nav jau tā, ka inovācijas un darbība rodas tikai pilsētā, tas viss ir arī laukos.
Kādas nesteidzīgas dzīvošanas stratēģijas, tavuprāt, ir iespējamas, paliekot pilsētā?
Var jau audzēt tomātus un gurķus uz palodzes. Ja kaut kas saplīst, vajag to salabot, nevis mest ārā un pirkt jaunu. Sekot līdzi tam, ko var izmantot otrreiz. Facebook apkārt ceļoja muļķīgs joks, kur večukam jautā, kā viņš tik ilgi spējis palikt kopā ar savu sievu, viņš atbildējis, ja kaut kas saplīst, to nemet ārā, nenomaina ar jaunu, bet gan salabo.
Es pats ar patērēšanu neaizraujos. Man nav vajadzīgas jaunākās tehnikas, telefons ar neskaitāmām funkcijām. Es par to apzināti nedomāju, man downshifting notiek dabiski. Var jau būt, ka tas šobrīd plaukst piespiedu kārtā - ja būtu labie laiki, visu aizmirstu un dzīvotu zaļi. Kuram tad negribētos dzīvot labi, tas jau dod tādu notikuma un brīvības sajūtu. Un tomēr man šķiet, ka, mainoties labklājībai, mainās tikai dekorācijas, bet es turpinu nodarboties ar to, kas man ir svarīgs. Tāpat kā bērnībā, tikai citā līmenī. Vai izstāšanās no spēles būtu reakcija? Vilšanās mūsu pašu izveidotajā modelī? Vislielākais drauds ir ļauties bezrūpībai un palikt vienā esības stadijā.
Pagājušajā gadā Survival Kit 3 bija skatāms tavs darbs Nesabalansēts spēks - elektromehānisks objekts, kas, iekārts Survival Kit ēkas trepēs, zirnekļveidīgām kājām pats sevi nemitīgi dzina augšup, kalpojot kā metafora konkurencei un kapitālisma garam. Vai tu varētu pastāstīt par savu šīgada darbu?
Īpaši festivālam top elektromehāniska skulptūra Iekšdedzes dzinējs. Idejai ir vairāki līmeņi, viens no tiem - ekoloģiskais: mēs sadedzinām naftu, zinot, ka tā ar laiku beigsies. Līdzīgi kā ar smēķēšanu - mēs zinām, ka tas ir kaitīgi, bet tomēr to darām, tāpat ar degvielu, kas ir daļa no industrijas prieka. Industriālā pasaule ir būvēta uz ļoti trausliem līdzsvariem, tāpat ekoloģija, izmainot vienu no komponentiem, visa sistēma sabrūk. Mana instalācija atgādinās par to, ka dzīvojam industriālā, bet ļoti trauslā pasaulē.