Nevis skopums, bet vienīgais veids
Ziņa par grupas Dzeltenie pastnieki vienīgo koncertu Palladium Rīga koncertzālē 28. septembrī bija likumsakarīga pēc tur jau notikušā Pērkona koncerta pavasarī. Abas šīs grupas 80. gados ieguva kulta statusu, jo viņu ieraksti bija jauniešu vidū ļoti iemīļoti par spīti tam, ka Padomju Savienības teritorijā tolaik esošajā Latvijā tie netika izdoti taustāmā formātā un mūzikas izplatīšana internetā, starp citu, vēl nebija dzimusi. Katrā draugu kompānijā kāda rīcībā bija nonākusi lente ar vismaz vienu no šiem ierakstiem, un citi tos no viņa pārrakstīja. Iepatikās, un meklēja vēl, līdz atrada un atkal pārrakstīja. Ne vien no šodienas, bet arī no to laiku viedokļa tas bija, protams, pilnīgi nelegāls ierakstu izplatīšanas veids. Atšķirība vien tā, ka šodien mūzikas iegūšana ar pagrīdes starpnieku palīdzību nevis dabā un internetā atrodamajos veikalos, kur var dabūt jebko, ir skopums vai nabadzība, bet tolaik - vienīgā iespēja, kas intrigu iegūt un klausīties šo mūziku vēl jo saasināja. Protams, ja muzikālais novatorisms - jaunā viļņa sintezatoru un ģitāru saspēles labāko tā laika ārzemju domubiedru līmenī, regeja ritmiskais zīmējums vai sirreāli dīvainie teksti - nebūtu spēlējuši nekādu lomu, šodien šīs grupas un to ieraksti sen būtu aizmirsti līdzīgi kā daudzi citi aizgājušo gadu mūziķi, no kuriem daļai mūsu atmiņās saglabājusies kāda dziesma kopā ar aptuvenu nojausmu, kas to īsti sacerējis un izpildījis.
Prasās pēc atdarināšanas
Dzeltenie pastnieki ir atpazīstami nekļūdīgi, jo Ingus Baušķenieka nazāli histēriskais un Viestura Slavas naivi biklais vokāls nevis uzreiz atsit kādu lielo nokopēto, bet paši prasīties prasās pēc atdarināšanas, kaut tas nebūt nav tik viegli izdarāms. Savās atgriešanās dziesmās pirms albumu Vadu un Bezvadu izdošanas nepārprotamas Slavas ietekmes bija dzirdamas Satellites LV dziedātāja Jāņa Žildes balsī, kas apliecināja nākamās mūziķu paaudzes cieņu pret Dzeltenajiem pastniekiem. Baušķenieka tembrs gan ir neatdarināms - par to nav šaubu.
Pēdējo desmit gadu laikā pirmoreiz oficiāli kompaktdisku formātā paša Baušķenieka izdevniecībā IB Ieraksti klajā laistie Dzelteno pastnieku albumi ir tik pieprasīti (arī koncertā tika izpirkti visi līdzi paņemtie), ka daži no tiem vairs nav atrodami. Grupas mūžīgais visu atktivitāšu organizētājs Ingus Baušķenieks neļāvās lielo izdevniecību piedāvājumiem izdot kādu vai kādas Dzelteno pastnieku izlases, jo albumi tomēr bija nevis dziesmiņu apkopojumi, bet vienoti veselumi - katrs ar savu garastāvokli, sākumu un likumsakarīgām beigām.
Plates pāris eksemplāros
80. gadu sākumā Vācijā apgāds Kultūras glābšanas biedrība, kas saīsinājumā ironiski sakrita ar padomju izlūkdienesta kodu KGB, izdeva Latvijas rokmūzikas plati Vēl ir laiks… ar Pils ielā Vecrīgā uzņemtu Ievas Akurateres bildi uz vāka, kur kopā ar Pērkona un Sīpolu ierakstiem bija arī tā laika Latvijas absolūtais andergraunds - Hardija Lediņa un Jura Boiko Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas (NSRD) dziesma Ciku caku caurā tumba un arī pāris gabalu no Dzeltenajiem pastniekiem - Sliktā dziesma par Zaķu salu un Nāc ārā no ūdens ar tā paša nupat pieminētā Lediņa vārdiem. Tās arī vienīgās Dzelteno pastnieku dziesmas, kas bija platēs, bet šīs plates līdz Latvijai, protams, nonāca tikai pāris eksemplāros. Vēlāk Liepājas dzintara 1987. gada platē tika iekļauta dziesmas Milžu cīņa koncertversija - tas arī kļuva par pirmo grupas oficiāli izdoto dziesmu dzimtenē.
80. gados Pastnieki uzstājās reti, sākumā vispār nemaz, jo bija studijas grupa, kas ierakstus stiķēja un līmēja, bet neticēja savām spējām nospēlēt to visu dzīvajā. Šodien parādīties kā kulta grupai un ar to iepriecināt savus fanus, kaut kā šķībi nospēlēt kādu strēķīti veco hitu un doties turpināt gulēt uz saviem lauriem arī nav slikta lieta, bet Ingus Baušķenieka kā paškritiska perfekcionista mērķis ir turpināt grupas dzīvi, uz skatuves realizējot to, kas savulaik savākts kopā mājas apstākļos. Pirms diviem gadiem tas jau notika ar albumu Alise, kas pilnā garumā kā koncertuzvedums tika izrādīts vienu vienīgu reizi festivālā Laba daba, kļūstot par vienu no tā gada nozīmīgākajiem muzikālajiem notikumiem.
Aizvērt acis un atgriezties laikā
Palladium Rīga Dzeltenie pastnieki nospēlēja tik daudz dziesmu no visiem saviem albumiem kā vēl nekad agrāk. Pie bungām ir atgriezies Ilgvars Rišķis, Dzeltenajiem pastniekiem tik nepieciešamos Casio sintezatorus atkal spēlē Zigmunds Streiķis. Un, kas pats galvenais, dziesmas ir ieguvušas koncertskanējumu, kurā klausoties varēja aizvērt acis un atgriezties laikā, kad tās pirmoreiz dzirdētas magnetofona lentē. Protams, dziesmas ir ieguvušas jaunas skaņas - klasiskajam grupas sastāvam pievienojies Uģis Vītiņš, kurš savu seno mīlestību pret Dzeltenajiem pastniekiem jau paudis jaunu klasisko dziesmu versiju albumā Mēness dejas un šoreiz spēlē ne vien sintezatoru un saksofonu, bet arī ģitāru brīžos, kad ģitāristam Viesturam Slavam vajag piepalīdzēt. Otrs papildu dalībnieks ir kādreizējais citas 80. gados savas gaitas sākušās undeground grupas Inokentijs Mārpls dalībnieks Didzis Erra, kurš joprojām spēlē otrajā Dambja projektā Amorālā psihoze - viņš spēlē kongas un dažbrīd piepušķo skanējumu ar elektrisko bungu un zvanu skaņām.
Protams, grēks būtu šo sagatavoto programmu, ko ārzemju grupas parasti spēlē garās turnejās pusgada un pat gada garumā, nospēlēt tikai vienu vienīgu reizi un aizmirst, tāpēc jau ir zināms nākamais koncerts Dikļu pilī 13. oktobrī, kas nebūs tik garš, bet tā ir vēl viena iespēja viņus dzirdēt, kas noteikti jāizmanto. Tāpat gribētos, lai Dzeltenie pastnieki, līdzīgi kā pasaulslavenie popmūzikas klasiķi Sparks, saņemas un uz skatuves nospēlē visus savus albumus no sākuma līdz beigām - katru albumu vienā atsevišķā vakarā, kura apmeklētāji zinās, uz ko nākuši un ko nesagaidīs. Lū Rīds tādā ziņā bija pretimnākošāks un pēc Rīgas koncertā paredzētās 1973. gada albuma programmas nodziedāja Satellite Of Love, bet Dzeltenie pastnieki nespēlēja piedevas pēc Alises un tāpat pēc Palladium Rīga nospēlētajām iepriekš trīs blokos saplānotajām dziesmām neļāvās klausītāju lūgumam nospēlēt vēlreiz vismaz kādu no jau atskaņotajām dziesmām - iznācis uz skatuves, Ingus Baušķenieks paziņoja skaidru uz gaišu patiesību, ka koncerts ir beidzies.